Mazā sestdiena.

Piektdienas man ir mazās sestdienas. Rīts ir mazliet vēlāks kā četras dienas pirms tam. Brokastis izgaršotākas un mierīgākas. Piektdienās es jūtos kā mazais pērtiķēns Džordžs (bērnu vecāki mani saprot:), kas mūsmājās no rītiem ir ļoti gaidīts viesis, proti - tāds naivums, labestīgums, apgarotība mani ieskauj un pavada. Bet varbūt es vienkārši tai ļaujos un nedzenu projām, jo ir mazliet vairāk laiks to izgaršot un piefiksēt.
Lai vai kā, draugi, paziņas, mani mīļie putnotāji, nedēļa ir teju paskrējusi. Esmu pāris dienas jutusies tā, it kā manā vēderā kāds brūvētu alu, vīnu vai raudzētu mīklu (lasīt un saprast vienkārši -vēdervīruss), bet kā smējās mana gara māsa, es pat slimot nevarot normāli. Kāpēc viņa tā? Varbūt tāpēc, ka es aprakstīju TO sajūtu, kad pamodos un sapratu, viss ir brīnišķīgi - gan agrais rīts, gan mans vecais dīvāns, kas vairs neizskatījās tik vecs, gan ziemai tajā rītā nešķita ne vainas. Redziet, mēs nenovērtējam to, ka mums viss ir labi. Jeb drīzāk jāsaka, ka mēs to uzskatām kā pašu par sevi saprotamu. Reizēm pat darām tā - ja ir pārāk laba tā jušana, tad domājam - pag, pag, nu ko varētu iepililināt tai medus mucā (nu vismaz kādam pateikt, ka viņš ir stulbenis un nemāk braukt)!? Taču, kā tur visi saka un citē? Dievs ir sīkumos, Dievs ir detaļās, Dievs ir mazajās lietās. Ar to es gribu teikt, ka tās 'bedres' mums ļoti labi noder, lai spētu it kā no jauna novērtēt situācijas, lietas, cilvēkus, sajūtas, noteikumus. Lai mēs spētu ieraudzīt sevi pasaulē un to, kā mēs patiesībā izskatāmies uz tās fona.
Man šķiet, spēt izraut sevi no rutīnas, ir viena no retajām iespējām apskatīties uz savām spējām un savām reakcijām no malas, lai arī spētu apjaust, kā tieši gribu dzīvot es pats.
Piemēram, pēkšņi ieraudzīt sevi, kā tieku galā ar jaunām grūtībām, kaut esmu liels direktors un ikdienā valkāju visziņa masku. Ieliec sevi situācijā, kur tev kaut kas ir jāapgūst no jauna, it kā pakāpjoties dažus soļus atpakaļ, mainot pozīciju no uzbrucēja uz aizsargu, no direktora uz praktikantu. Pēkšņi paņemt otu un sākt gleznot. Un SPĒT ieraudzīt tik daudz krāsu sev visapkārt. Izrādās, ka tam sasodīti pelēkajam ir tik daudz nokrāsu un tās pat ir skaistas. Redz, tā mēs varam paši savu dzīvi padarīt gana interesantu sev un nemaz nevajag gaidīt īpašos izklaidētājus no malas.

To arī jums novēlu - pamēģiniet savā ikdienā pamanīt sīkumus, pamainīt ierasto, piedāvāt sev kaut ko jaunu, kas liek mazliet piepūlēties, ļauj nomest veco, sačervelējušos ādu. Sekojiet līdzi, kā un vai mainās jūsu garastāvoklis, protams, ja jūs to kaut mazliet vēlaties!
Manuprāt, vislabākā ziņa ir tā, ka to taču būsiet paveicis jūs pats. Būsiet bijis pats savu sajūtu noteicējs. Tātad brīvs no verdzības un brīvs no citu ietekmes! Nezinu, kā jums, bet man tas ļoti patīk, un to es nudien spēju novērtēt.

Prieks jūs visus uzrunāt! Vēl gribu pateikt paldies par labajiem vārdiem, ko pēdējās dienās saņemu! Prieks arī par to, ka ne tikai par to nodomājat, bet nogādājat adresātam. Reizēm tas ir īpaši svarīgi.

Nu ko, metamies iekšā mazajā sestdienā!

Evita