Labdien, skaistie un skaistās!
Šonedēļ es sevī apzināti glabāju skaisto, kā reiz to darīju ar košļeņu papīrīšiem. Es runāju par skaisto un neliedzu sev teikt, ko skaistu. Bieži nepasakām, jo baidāmies. Cik daudz mēs izdarām vai neizdarām, jo baidāmies no nesapratnes, no pārprašanas, no atstumšanas. Taču, ja tu gribi dot, tad vajag dot. Tā, lai sirds ir lepna par iedoto, pateikto, noglausto vai piecelto. Tad atkal reizēm gaidām atpakaļ. Un gaidām ilgi, ilgi. Sakām, ak, nē, es tomēr jau šito un to izdarīju, tāpēc tagad tā otra cilvēka kārta. Ha, bet vai tad viņš lūdza tev dot? Negaidi. Izbaudi mirkli, kad tu esi kļuvis laimīgāks, piepildītāks un labāks. Tā ir liela dāvana. Manuprāt. Tas, ka tu spēj dalīties, ka tev ir, ko dot un galvenais, ka ir, kam dot.
Reizēm ir skumji redzēt jaunus cilvēkus, kas staigā ar tukšām tarbām, jo viņiem neviens neko nedod. Viņi gaida. Protams, tā tarba esi tu pats. Tava iekšējā pasaule. Vēl skumjāk, ka viņi nudien ir noticējuši tam, ka viņiem nav, ko citiem dot un kļuvuši atkarīgi no citiem, uzsūcot sevī jebko. Ar katru savu nākamo rīcību viņi meklē apstiprinājumu savam priekšstatam par sevi. Kā tas izpaužas? Piemēram, otram iesitot, izdarot pāri, pārkāpjot robežas. Visbiežāk ir tā, ka viņi nudien arī saņem šo meklēto apliecinājumu tam, ka es esmu idiots un stulbenis, ka es esmu sliktais, ka es neko dzīvē nesasniegšu.
Laikam tas savukārt ir mans izaicinājums, satiekot šādu cilvēku, atspoguļot, ka viņā ir tik daudz labā, ko dot citiem. Patiesībā jau pasaule ir tāda, kādu tu to gribi redzēt. Ir iespējams to ainu mainīt, tikai pašam to gribot. Negaidot, ka kāds atnāks un padarīs tevi laimīgu, izmainīs tavu dzīvi, veidos drošas attiecības, sakārtos tavu māju vai noplenīs tev miljonu. Tu bagātinies dodot, jo jūtas ir tās, kas šo bagātību vai nabadzību tevī ļauj sajust. Un es nemaz nerunāju par to, cik greizi šobrīd daudzi ģimenēs orientējas uz materiālām lietām. Jā, tās padara mūsu dzīvi ērtāku, bet ja sakām, ka tas ir laimes sajūtas avots, tad domāju, ka tas ir noliegums. Un te der jautājums - no kā mēs bēgam? Reizēm es piekūstu no tā, cik bieži no bērniem dzirdu, ka viņi no sirds tic tam, ka vecāki nevar pavadīt laiku kopā ar viņiem, jo jāstrādā. Tā, manuprāt, prasme veidot reālas attiecības mazinās.
Lai arī varbūt dīvaini tas skan, bet no satiktajiem esmu arī iemācījusies, ka reizēm slīcējam ir jāļauj noslīkt un gājējam - apmaldīties. Man šķiet, tā arī ir liela prasme - sajust šo smalko robežu un spēt atkāpties no Ego diktētajiem noteikumiem - es esmu varens un drīkstu iejaukties citu dzīvēs, lai tur vai kas!
Taču vienmēr mums ir dota izvēle. Un šoreiz es runāju par izvēli dot/dalīties. Varbūt kādam tieši šie vārdi būs kā pamudinājums. Vai arī kā apstiprinājums savai pārliecībai, ka viņš tāds nav viens. (jā, jā, es ar tevi..) Varbūt. un varbūt arī nē.
Paldies visiem, kuri, pašiem to nezinot, ir mani padarījuši bagātāku, mācījuši mani un ļāvuši piedzīvot!
Sirsnīgi,
Evita
Bilde.
ja jaa,,es ar tevim!
AtbildētDzēst