Vai drīkstu tev pievienoties?

Labrīt, sen neredzētie!

Ledus uz ielām ir, saule arī ir, tikai jāatrod vēl prieks par to. Citiem sanāk to atrast. Citi bauda vēl pēdējos šļūcienus, lēcienus, uzvilkuši savus labākos tērpus. Man tik ļoti labi nesanāk. Es ēdu šokolādi un gaidu cīruļus. Jā, nudien, tik sasalušu sevi es neatceros.  Un esmu jau teju samierinājusies, ka pavasaris nebūs. Bet būs, to jau arī es zinu, bet tomēr man grūti tam noticēt. Reizēm taču drīkst padzīvot tādā savā ilūzijā, savā kārtībā un neticībā?

Labi. Tā bija prelūdija, taču man nav ne jausmas, ko es šodien jums vēl gribu pastāstīt. Tas ar katru ieturēto pauzi paliek grūtāk. Reizēm gan es, piemēram, ejot pa ielu vai braucot mikroautobusā uz darbu, domāju, jā, šo es viņiem pastāstīšu, šo es viņiem pajautāšu, šo es uzrakstīšu. Bet, nē, tad es atveru durvis, un esmu ierauta citā dzīvē. Reizēm pat pārlieku intensīvā, ātrā, skaļā, pretrunīgā. Ne katru dienu piedzīvo mirkli, kurā tavā acu priekšā kāds paliek zaļš, un viņu pārņem baiļu lēkme. Un skatieni, kas apkārt, saka, dari kaut ko, dari! Un es daru, pati reizēm brīnoties, kā es to spēju. Pēc tam es gribu domāt, ka esmu pelnījusi labāku pasauli. Ha, kādu labāku, nesapņo! - smejas mana iekšējā balss. Tu esi tur, kur tev jābūt! Tu dzīvo tur, kur tev šobrīd ir jādzīvo. Tu esi tā, kas tu esi. Un tādās reizēs, kad esmu piedzīvojusi kādu pārsteidzošu notikumu, vai uzzinājusi prātam netveramus notikumus par kāda dzīves notikumiem, es iedomājos, ka līdzcilvēki tik maz viens par otru zina, tik maz zina par viņa iekšējo pasauli, par iekšējiem pārdzīvojumiem, par ciešanām vai naidu. Uzliekam savas superizturīgās sejas maskas un 'maucam' dzīvē. 

Braucot ar viena maršruta sabiedrisko transportu, protams, esmu ievērojusi ikvienu cilvēku, kas arī brauc ar to. Es parasti apsēžos otrajā rindā (reizēm mainu vietu, lai neveidojas ieradums, rutīna:), jo tas nav tālu līdz durvīm un tad tik ļoti nešūpo pa bedrēm. Es zinu, kur apmēram apsēdīsies pārējie. Es zinu, ka kundze rakstīs un saņems sms, ka viņa neizslēgs skaņu un katru reizi smaidīs, kad pienāks nākamā ziņa. Zinu, ka vīrietis brillēs, kurš parasti apsēžas pirmajā rindā, klausīsies mūziku telefonā un pienāks mirklis, kad sāks knibināt savus ienadžus. Reiz ievēroju, ka viņam ir sausa galvas āda un iedomājos, ka patiesībā viņš varētu izjust ilgstošu stresu. Pa ceļam iekāpj koša, eleganta krieviete. Vienmēr pasveicina šoferi un ir sprigana. Savējā. Noteikti brauc daudzus gadus. Esmu ievērojusi, ka reizēm šoferi piebremzē pie pieturas, kurā viņa parasti iekāpj, iespējams, skatās, vai neskrien, nekavē. Un šoferi. Tie ir četri, kuri mainās. Viens ir ļoti runīgs. Viņš zina no galvas, kur katrs kāps ārā. Man reizēm šķiet, ka pat uzmet lūpu, ja atgādinu, kur tieši izkāpšu. Tad viens ir tāds īgnulis. Nerunā un pat griež galvu uz otru pusi, bet labrītu atņem. Domāju, ka arī ļoti slikti saprot valsts valodu. Vakar sapratu, ka viņš dzer. Lūk, tipisks alkoholiķu īgnums, kad esi sausā. Nu tā, kā daži politiķi arī un vēl daži zināmi cilvēki - bubina, rūpju rieva pierē, vai caur melno humoru izvemj sakrājušos žulti.   

Tieši vakar es piefiksēju, ka esmu sākusi domāt par to, cik maz mēs zinām un spējam zināt par apkārt esošajiem cilvēkiem. Tikai būtībā to, ko otrs vēlas, lai tu zini - ka man patīk sarkana nagu laka, ka es fotografēju ēdamlietas, ka man patīk zempapēžu apavi, ka esmu precējusies (vai neesmu vēl noņēmusi laulības gredzenu pēc šķiršanās), ka man ir auto, ka es apmeklēju teātri... 

Nereti ir bijušas situācijas, kad piedzīvojam kāda cilvēka pašnāvību, domājam, bet viņš taču vienmēr bija tik pieklājīgs, vienmēr nāca uz darbu, bija savi draugi, ar kuriem it kā tikās utt. Nu ja, bija. 

Tagad man vajadzētu uzrakstīt kādu kopsavilkumu vai vismaz nocitēt kāda autora sentenci, bet es to nedarīšu. Es ēdīšu šokolādi un dzeršu kafiju, kas man jau kādu laiku nemaz negaršo.Un katrs pats droši vien jau ir savā galvā uzrakstījis kopsavilkumu, izdarījis savus secinājumus vai jau izdzēsis šo failu. 

Aprīlis manā skolā, kur strādāju, būs mēnesis, kurā pie durvīm gaidīs uzraksts - vardarbībai neienākt! Savukārt citi uzraksti jautās, vai esi kādam jau šodien palīdzējis!? 

P.S. Es vēl aizvien ticu, ka reizēm vajag tikai nelielu palīdzību no malas, lai cilvēkam palīdzētu ievērot noteikumus, lai palīdzētu ieraudzīt citu attiecību modeli.

Un vēl aizvien ticu, ka cilvēki ne tikai domā par savu labizjūtu, bet arī par līdzcilvēku, jo mēs visi esam viens ar otru sasaistē. Es nespētu būt laimīga, ja katru vakaru dzirdētu kliedzienus aiz sava dzīvokļa sienas.

Lai arī katram ir savs ceļš ejams, tu taču vari kādu mazu gabaliņu paiet ar otru kopā un varbūt notiks kāds mazs brīnums! 

Sūtot gabaliņu šokolādes,

Evita