ceturtdiena, 2013. gada 11. aprīlis

prieks+prieks=dubultprieks?

 Ziniet, reizēm es domāju, vai retie ieraksti blogā nozīmē tā dabīgu nāvi. Varbūt meitene ir palaidusi putnus brīvē, kaut tajā pat laikā - nekad tos nav ieslodzījusi. Varbūt viņa ir 'izaugusi' un ir zaudējusi spēju priecāties par atšķirīgo, nepiekrist visam, ko kāds ir teicis kā vienīgo patiesību. Varbūt Tu zini atbildi? Es vēl nezinu, bet nojaušu. Varbūt paies kāds brīdis, un viņa atkal plauks, smiesies, rotāsies ar puķēm un katram domās dāvās prieku. Varbūt, to jau nemaz nevar zināt.

Kad attapos (nu ne gluži attapos, es uz turieni aizgāju un apgūlos gluži kā filmās) vannasistabā uz grīdas, nevienu brīdi nedomāju par to, kādus profesionālos darbus vēl neesmu paguvusi izdarīt. Domāju citas domas. Vispirms, ka gribu dzīvot. Patiešām. Jocīgi, ka tik lielas domas nāk prātā. Visdrīzāk šādi mirkļi cilvēkam ir kā pamatīgs spēriens pa pēcpusi, lai ne tikai teoretizētu, bet arī praktiski rīkotos. Tik daudz esmu dzirdējusi, kā cilvēki prot 'pareizi' runāt, cik daudz labu teoriju viņi zina, bet sev, nez' kāpēc, dod atlaides, izvairās un meklē attaisnojumus. Runā, cik svarīgi ir spēt piedot, taču paši staigā ar rūgtumu un aizvainojumu līdz kādā attālis līdzīgā situācijā "noraujas" un tā spļauj, ka man reizēm paliek neērti.
Cilvēki nereti ir sava ego vergi. Un daudz lietu dara, ejot tā verdzībā. Man reizēm gadās piefiksēt tik egoistiskas domas, ka pārsteigumā noelšos. Taču būtiski, manuprāt, ir spēt ieraudzīt sevi no malas un to, kāpēc guli sāpēs uz grīdas, kurā mirklī esi palaidis garām sev būtisko, saknes, pamatu.
Ievērot to, kas silda un vairot šo siltumu, daloties ar citiem. Atvainojiet, bet es negribu runāt par cilvēkiem, kuriem patīk kaktusi, patīk tas, ka viņi ir dusmīgi, patīk slikti izskatīties, jo tas atkal ļauj būt dusmīgiem utt. Viņiem ir savs stāsts un iespēja izvēlēties. Respektējot viņu izvēli, es visbiežāk izeju no telpas.

Vai zini savu siltuma stāstu? Mans stāsts, iespējams, sāktos ar skābekļa ieelpu un pateicību. Tik brīnišķīgi ir būt pateicīgam. Nedaudz zinot sevi, noteikti  kaut kas par laimību tur ar' būtu un par pasaules elpu, par negaidītām, bet neizbēgamām satikšanās reizēm...

Lai jums izdodas sadzirdēt savus lielos un mazos stāstus.



Evita

2 komentāri:

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...