trešdiena, 2011. gada 30. marts

es un tie citi objekti


Brīt!

Vakardien vakarā biju tik sašutusi, ka man pa ilgiem laikiem gribējās vienkārši būt tik vājai, lai ieliktu savu galvu kādam klēpī un paklusētu. es zinu, ka tas būtu no sērijas 'mama, raģi menja obratno' un tas nozīmē cilvēka attīstības regresu.. bet par laimi vai diemžēl man nebija tādas iespējas, tāpēc vienkārši liku lietā prātu un izdarīju secinājumus.

Manai meitai bija jauna pieredze. un man savukārt tikai atsvaidzināja atmiņu par šādām situācijām. visi cilvēki nemēdz būt tādi superkomunikabli un nobrieduši. un ne visiem patīk savs darbs. šoreiz runāju par bērnu zobārstu. protams, valsts iestādē (kas ne vienmēr ir sliktākā, bet bieži vien tur pieklibo kaut kas - attieksme, kvalitāte vai kāda tīri tehniska lieta). pirmo reizi, kad tur manai meita laboja zobu, patiešām bija laba zobārste. bet šī pat bērnam neko nepastāstīja, kas būs, ko darīs. tikai pavēlēja, lai rokas paliek zem dibena un tad, kad taisīja - čiks, un betija tā kā gribēja protestēt, jo sāpēja taču, viņa teica, tu man te neko nedari, jo es zinu visu, ko jādara, tu neko nezini. (super uzmindrinoši) es daudz nestāstīšu tālāko, jo mans bērns ne mirkli netika uzslavēts par brašo turēšanos. līdz arī viņa neizturēja šo ļoti rupjo jeb raupjo apiešanos. kā pret priekšmetu. tikai piebildīšu, ka mani vēl beigās izdzina no kabineta un ar balsīm spēlēja teātri, lai mammīte domā, ka bērniņš saņēmies. man bija skaidrs, kas tur notiek. tikai sev uzdevu jautājumu - kāda velna pēc es sēžu ārā. un to klausos. kāpēc izgāju? un tā sajūta ir tik bezspēcīga.

es arī zināju, ka betija man pēcāk jautās, bet kāpēc tu izgāji ārā. vienīgais, ko varēju atbildēt, ka tādi bija viņu noteikumi. un es tiem diemžēl pakļāvos. un, protams, ka nelīdzēja tas, ka es tikai beigās pateicu, ka betija nav no tiem bērniem, kas par visu raud. ar viņu lieliski visu var sarunāt, ja paskaidro un ir kaut cik normāla attieksme.

mēģināju vēlāk ar betiju runāt, ka ir dažādi cilvēki. un ka nākamreiz iesim pie tādas dakteres, kurai patīk tas, ko viņa dara, kas nenozīmē tīksmināšanos par bērna asarām un vēlmi viņu 'atspārdīt'.

Katra pieredze ir pieredze. to nepiedzīvojot nevar zināt, kāda ir tā īstā pasaule. tas, ka mana meita jau pēc laiciņa dziedāja un smējās, bija man kā saldais ēdiens, ka esmu nodrošinājusi pietiekami labu 'background', lai viņa šādas situācijas spētu pietiekami saprotoši pieņemt, un tas nerada bezgalīgu traumu.


Šodien tas stāsts nav gluži par labo. bet varbūt drīzāk, kā to ne pārāk labo izmantot savā attīstībā.

Un, cilvēki, beidziet savu nīgrumu, nepiepildītību, aizvainojumu, bezmērķību, mazvērtību gāzt pār citiem. Kaut vienam pasakiet ko patiešām labu un no sirds. saņemsiet pretī daaaudz noderīga. tik vienkārši, bet vai tā darām?
moralizēju? varbūt. izjūtas mani tādas pārņēma.


evita.

bilde: lostlibertycafe.com

otrdiena, 2011. gada 29. marts

par labo.

Ja nav, ko rakstīt, tad nevajag.
Bet, nē, es kaut ko tomēr ierakstīšu. Es zinu, ka daži te nāk kā uz satikšanos ar mani. virtuālo. bet reizēm vari piekāpt arī uz reālo. Tā, protams, nav tik droša un nevar noslēpties, bet tad vismaz Tu redzēsi, ka daudz esi tikai iztēlojies, kāda nu viņa ir vai nav.

Šodien, stāvot autobusā un raugoties pa logu, es nodomāju, ka šitā lieta jāatspoguļo.
proti, trīs šodienas labās lietas/notikumi. šodiena gan vēl priekšā. varēšu vakarā paturpināt.

- bez modinātāja beidzot pamodos īsi pirms modinātāja zvana [6:40]. es nudien priecājos par to stundu.

- jauns vīrietis atbrīvoja vietu, lai man un manai meitai ir, kur piesēst. mēs neapsēdāmies. Bet mana meita paskaidroja onkulim [kurš sēdēja blakus brīvajai vietai un teicās, ka pieklājība prasa apsēsties], ka mēs tikai pār tiltu pārbrauksim. Es arī pateicos par izrādīto pieklājību. Patiešām tas nenotiek ļoti bieži. tā palaišana.

- viss notiek. palēnām, bet notiek. es esmu priecīga.


Lai priecīgi
arī jums,

evita

ceturtdiena, 2011. gada 24. marts

cilvēkstāsts.


Kundze man pastāstīja par atgadījumu, kad teicu, ka cilvēkiem jau ļoti dažādas tās gaumes un katru dienu varbūt pat sava mīļākā krāsa, noskaņojums vai apģērba gabals.

'Vīrs man atnes saldējumu', viņa saka. 'Es pagaršoju un viņam saku:'Kur tik negaršīgu saldējumu man atnesi!?''
Nākamajā dienā vīrs atkal nopircis saldējumu un pacienā sievu arī, protams.
Šoreiz viņa saka: 'Vai dieniņ, šis nu gan ir brīnumgards saldējums!'
Beidzot arī vīrs ierunājās:'Šis, mīļā sieviņ, ir tas pats, kas vakardien!'
Sieviete smaida.

Morāle? mesidžs? Nu paši jau lieli un sapratāt. šis stāsts man ļoti patika un tik jauki, ka kundze to atceras, piemērojot vajadzīgajai situācijai.

un varbūt man vēl pietiek pacietība, lai sagaidītu siltāku laiku. gribu to pumpuriņu un tulpīti. gribu to saules pārņemto ķermeni. nu tik ļoti, ļoti es gribu.

e.

siltums bildē no nodeviantart.com

trešdiena, 2011. gada 23. marts

mainīgi nemainīgais.

Ne reizi vien ir dzirdēts par ātro pasaules ritmu, par to, ka viss tik ļoti mainās - notikumi, cenas, attiecības, attieksme, pārliecība, domas, vecums, statuss...

Tad es tā iedomājos, kas nav mainījies. Kas man šķiet tāpat kā bērnībā vai pusaudžu gados. Vai tas vispār ir iespējams?

- es mīlu savus vecākus un māsu, protams.
- man vēl aizvien ļooti garšo pankūkas (šodien varbūt uzcepšu tās ļooti plānās ar sviestu).
- man reizēm patīk skatīties mākoņu tēlos. kā krokodils apēd papardi. vai kā zaķītis dejo ar lāci.
- man patīk rakstīt. es to joprojām daru. ir gan izmainījies veids. kādreiz domāju, ka saceru dzejoļus. bet tagad vienkārši 'laižu' brīvā pierakstā un stilā (he).
- ir dziesmas, kas man rada asociācijas. tās pašas dziesmas, tās pašas asociācijas. par dzīvokli. par valmieru. par telefona ienākošo melodiju. par bēgšanu. par aizskatuvi.
- mājas smarža. manu vecāku mājas smarža. tā patiešām ir tāda pati kā iepriekš. īpaša un skaista. kad aizbraucu ciemos, to sajūtu uzklātajos palagos.
- pie manas vecmammas noslēpumi neeksistē. vēl aizvien. he. tāpat uzzināšu to, ko kāda viņas mazmeita pastāstījusi. pieteiks gan, ka šito jau nedrīkst tā teikt, bet, kas tur īsti ir, evucīt, nezini? un, jā, viņa vēl joprojām mani sauc par evucīti. vienmēr. reizēm sajaucot mani ar māsu vai māsīcu.
- man ne pārāk patīk skatīties multfilmas.
- es vēl aizvien domāju, ka esmu forša, kāda nu esmu un tāda ir arī pasaule ap mani (paldies, mam un tēt, par to lielo mīlestību, kas stiprinājusi un veidojusi šo sajūtu. reizēm jau sanāk vilties arī! ;)
- braucot ar auto uzkalna un lejā, vēl aizvien iekutas pakrūtē. un tad es smejos.
- es saulē mēdzu apdegt.
- man patīk mazas dullības.


- man patīk tas, kas notiek pa īstam. tāpēc reti 'turu mēli aiz zobiem'.
- es mēdzu aizstāvēt it kā vājākos. (manuprāt, vājākos)

Sākotnēji man šķita, ka gandrīz viss ir savādāk. bet kaut kas ir noglabāts tai failiņā un nemainās. varbūt es neļauju mainīties, jo tā vienmēr uz mirkli var atgriezties tur, kur ir bijis labi.

ar sveicieniem,
e.

otrdiena, 2011. gada 22. marts

div'sejas.


Labrīt no rīta, kad mazliet jau smaržo pēc pavasara. kaut visi jau saka, ka tikai šodiena tāda. bet man pietiek, lai gribētu izkāpt vienu pieturu ātrāk un doties tālāk ar kājām.
šodiena man sakās salīdzinoši agri, bet tas mani nemaz nesatrauc un nemulsina, jo man patīk agri rīti. kādreiz tas šķita tik nejēdzīgi, bet tagad tas šķiet absolūti pieņemami. ne tikai ķermenis mainās, arī iekšējie procesi norit mazliet citādi.

Vakar pie manis
bija ciemos atbraukusi sen nesatikta draudzene.Lai arī deviņos man jau acis taisījās ciet (lūk, tā otra puse agrajiem rītiem), satikšanās bija garda, runājām par būtisko, par cilvēcisko un necilvēcisko.
Pēc tikšanās un pēc attiecīgo tēmu apspriešanas, man šodien ir radušies daži jautājumi.

Kā Tu jūties, kad Tavā priekšā cilvēks smaida, bet pagriežot Tev muguru, liek pirkstu pie deniņiem?
Jāatzīst, ne pārāk labi, vai ne?

Kā Tu jūties, kad cilvēks ar ovācijām Tevi sagaida un iesaista jaunos projektos?
Labi, vai ne? Noderīgi, vai ne? Tikai Tu vēl neapjaut, ka tiec izmantots. Tiklīdz būs cita situācija un cits objekts, Tu skaisti tiksi ignorēts, avīzes rotās ne Tavu seju, jauniegūtie paziņas pēkšņi uz Tevi sāks dīvaini skatīties.

Kā jūties Tu, ja ar Tevi otrs cilvēks nerunā?

Kā nu kuro reizi. bet pārsvarā tā ir emocionālā vardarbība. darba vidē to dēvē par mobingu un bosingu, ar mērķi šo cilvēki izraidīt no kolektīva. cilvēks šādu psiholoģisko teroru nevar ilgi izturēt.

Kā Tu jūties, kad par Tevi stāsta ne pārāk glaimojošas lietas, un Tu to vēl pie tam dzirdi? Savukārt to netieši jautājot, cilvēks noliedz un saka, ka tas cits taču kaut ko vienkārši ir sajaucis. Tātad atkal jau citu, nākamo pazemo un apmelo ar mērķi radīt tādu situāciju, kas izdevīga ir tikai pašam.

Un vispār - kā jūties Tu, kad Tev otrs stāsta sliktu par kādu citu? Kādu info Tu saņem no šīs situācijas?

Es tā varētu turpināt un turpināt. Atceros, ka vidusskolā man bija ētikas skolotāja, kura teica, ka dzīvē visbriesmīgākais ir divkosīgs cilvēks. Es tad nebiju tādu sastapusi, ja neņem vērā meitenes, kas visiem līdzekļiem cīnījās par puišu uzmanību vai ietekmes zonām, taču tas vairāk bija saistīts ar hormonu izmaiņām asinīs un neapzinātām rīcībām. Taču pieaudzis cilvēks ar divām sejām, kurš jūtas garā vājš un tāpēc meklē sev koalīcijas partnerus, tas man šķiet tik zemiski un infantili, un slimi. jā, par veselīgu personību jau noteikti nevar šajā gadījumā runāt.

Taču, jāatzīst, kamēr ir avis, būs cirpēju. un tas ir nenoliedzami. skatoties un klausoties par situācijām neskaitāmajām, tas šķiet vēl analizējami. bet būt tādā situācijā pašam, es teiktu, ka tas ir pašnāvnieciski. Es priecājos par savas draudzenes izturību un pieņemto lēmumu. un uzskatu, nevajag būt par kājslauķi citam, kura vērtības ļoooti atšķiras no Tavējām.
Tā jau ir, visbiežāk attiecības tiek veidotas tāpēc, ka ir kāds abpusējs labums un tiek pārtrauktas, kad šis labums izsmelts.

mani šīsdienas vārdi iedvesmojošai dienai: sniegpulkstenītes, siltāks gaiss, mūzika, aizkari pie loga, arvien vairāk riteņotāju ielās, koša šalle, rīta saruna ar tēti...

priecīgi,
e.

p.s. kādu laiku esmu parakstījusi šīs ziņas kā Evita (var jau var atrast arī kādu manu foto iekš ziņām). Man ir doma, ka nu jau varētu arī pastāstīt par sevi nedaudz vairāk. Bet tas kaut kad tuvākajā nākotnē, ja vairākums par. :)

bilde: leavingschool.co.uk

sestdiena, 2011. gada 19. marts

dziesma.

Šodien šī dziesma man lika pārtraukt dusmoties par niekiem vienā acumirklī.
es tajā klausījos kā noburta un aizmirsos. tik skaista balss, tik skaisti vārdi, tik izjusti un skaisti vispārākā pakāpē.
cik burvīgi, ka ir tik talantīgi cilvēki (Augstākā izraudzītie?), ka ir mākslas veidi, kas dod iespēju sajust varbūt pat to, ko nekad nebūtu iespējams sajust.

Brīvdienas ar sniegu. Bet tas man dod nelielu cerību, ka viss ar pasauli būs kārtībā. ka martā vēl nesāksies vasara un ziemas vēl kādu laiku eksistēs. saudzējiet to mūsu pasauli..)

baudījumam dziesma.


evita

piektdiena, 2011. gada 18. marts

138tā ziņa 18ajā.piektdienā.


radio puiši un meitene stāsta, ka piektdienas rīts dikti aizņemts, lai precizētu par to, ko nu kuram vakarā jāņem, kur jāiet, kas būs vai nebūs...
man savukārt šodien tā filma tinas tik lēni, tik lēni. galvā dun [tās varbūt sekas no mana detektīvcienīgā sapņa, es bēgu, laikam no cietuma, slēpos mašīnā. un vienīgais apkārtceļš bija caur Čehiju. interesanti, bet tai sapnī man bija sajūta, ka es nekad neatgriezīšos mājās, savā zemē.]. nezinu, kāpēc tā. jau no rīta manas acis tik lēni 6:45 atvērās. pa ilgiem laikiem, jāatzīst, tās neatvērās pašas no sevis. bet gan tā skaņa no telefona izbaidīja. pieejot pie spoguļa, es mazliet [nu pavisam mazliet] tā kā sabijos. jomajo, nodomāju, pirms dažiem gadiem tā vēl nebija. nu ko, pārmaiņas notiek. un arvien labāk sāku saprast mammu, kas teica, ka pēc kaut kāda cipara patiešām notiek attiecīgi kaut kādas izmaiņas.

pa ceļam.
- guļošs vīrietis [tautā dēvēts - bezpajumtnieks]pie atkritumu tvertnēm. pakritis, slikti palicis. gulēja absolūti nekustīgs. varbūt jau miris. nezinu. sajūta, paejot garām, dīvaina. lai arī sieviete teica, ka jau ātrie izsaukti un sirēnas dzirdamas, tik un tā sajūta tāda vainīga, ka viss, ko vari izdarīt, apiet šo cilvēku, it kā baidīdamies, ka nepielīp tev pašam 'kaut kas tāds'. taču šodien man nav tāda vēlme apspriest tuvāk eksistenciālos jautājumus.

- cilvēki trolejbusā. dažus jau atpazinu. interesanti, kāpjot man iekšā trolejbusā, viens puisis, kurš sēdēja, acumirklī, ļoti strauji rausās augšā, lai atbrīvotu vietu. nevarēju saprast, vai izskatījos gaidībās esam, vai noturēja mani par kontrolieri. lai vai kā, man nebija nekas pret sēdēšanu.

- soļi. meitenes ar augstpapēžu zābakiem liek tiik lielus soļus, ka izskatās nudien amizanti. steidzās uz vietu, kur jābūt noteiktā laikā. es arī apbrīnoju dāmas un jaunkundzes, kuras jau tik agrā stundā ir ar skaistām otrajām sejām un frizūrām. super, dāmas, es ar jums lepojos!

tāds rītiņš, ziniet. patiesībā kādu stundu tikai garš.

epastā bija atnākusi ziņa par to, ka velomaratons pavisam drīz jau atsāksies. un atcerējos, cik grūti man bija mīties apkārt Burtniekam, tās smiltis, kuras nevarēja caurbraukt. es tad domāju, ka nekad vairs. bet tas jau nenozīmē, ka šogad to nedarīšu.

Lai arī vēl vakar es biju pazudusi laikā un dienās, šodien ir, ir piektdiena. Nu tad - izdošanos!

Evita

bilde.

pirmdiena, 2011. gada 14. marts

kuššš...


labrīt pirmdienā!

Dienā, kad mana draudzene atgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. hip hip urā!! Sveicieni, Ditiņ! dienā, kad ir patīkami pārsteidzošs rīts.

Šodien ir daudz teikumu galvā, bet laikam vairāk to iesākums. un negribas tos pabeigt. gribas vienkārši redzēt, kāds nobeigums tiem loģiski izveidojas.
mani pēdējā laikā nepamet sajūta, ka esmu atgriezusies kaut kādā sākuma punktā. protams, esmu cita, savādāka, bet tas, kas notiek, ir jau pieredzēts. otra iespēja citā garnējumā? vienkārši līdzīgi notikumi? cits ceļa atzars? es nezinu īsti atbildes. pa īstam ko plānot varam šodienai. esam taču mirstīgi. bet ar tādu domu jau arī nevajag visu laiku dzīvot. tāpēc, lai ir gandarījums un jēga, tie mērķi ir būtiski. vismaz skaidrība par to, ko un kā vēlētos.

Bet par šo nedēļas nogali.

- brīnišķīga svētdiena, kad gribējās daudz vairāk staigāt. un elpot. un smaidīt. un uzvilkt kleitu. un piezvanīt draugiem.un piemērīt saulesbrilles.
- 'daiļās būtnes' nonāca manās rokās pavisam negaidot. ieinteresēja. lasīt nudien ir forši.
- gardumi un našķi par godu kristīnes gada jubilejai.
- beidzot esmu izvilkusi savas asics kurpes un padipinājusi.
- miers.tāds pavisam negaidīts miers.

savukārt šī nedēļa man ir nozīmīga.

Lai tāda tā arī jums.

Evita

p.s. kuš, kaut kas [at]dzimst! pavasaris?

bilde: http://art4linux.org

piektdiena, 2011. gada 11. marts

atpazīstamības zīmē.


Man vienmēr ir paticis, ka cilvēks ir tāds, kāds nu viņš ir. Lai nepazūd viņa personība un dzīves stils, izjūta, pildot kāda amata pienākumus. Ja jāvelk žakete ikdienā, tad tā ir tieši viņam raksturīga, vai tā būtu rūtaina, vai ar kādu piespraudi, vai gaužām klasiska kā viņš pats. Ja ikdienā jābūt lielam vadītājam, lai viņš spēj nepazaudēt savu lielisko humora izjūtu.

Taču, protams, ka ir skaidrs tas, ja esi atpazīstams kādā zināmā cilvēku lokā, tu sāc sevi kaut kādā veidā ierobežot. Tāpēc šodien savam supervizoram (psihoterapeitam) jautāju, vai viņš iet uz klubu izdejoties, vēl atceroties kā pati to nesen darīju. Par šo jautājumu gan mani kolēģes mazliet paķircināja, vai tad es aicinot uz dejām? ‘Nē, nē, es tikai gribu zināt, vai varēšu dejot, kā līdz šim, kad būšu tā atpazīstamā psiholoģe’, attraucu dāmām. Un tad es prātoju, jā, ja jau esi psihoterapeits, nobriedusi un pašrealizējusies personība, tad varbūt nemaz nav jāiet uz dejām. Tu jau tā sevi piepildi un realizē, bet, ja sāk kājas un sirds dīdīties, tad zvani savam terapeitam un pastrādā ar šo savu vēlmi. Viss vienkārši, bet arī garlaicīgi.
Atceros, cik dīvaini bija redzēt, kā mana skolotāja diskotēkā dejoja. Nebija ierasts viņu tādu redzēt, bet domas jau nemainījās. man arī šķiet, ka tas, vai to atļaujies darīt, ir paša attieksmes un izjūtas jautājums. Ja jūties nedrošs par savām robežām un baidies, kā to uztvers citi (tavi klienti, klausītāji, skatītāji, audzēkņi…), tad to arī nedari. Bet, ja zini, kāpēc esi tur, kur esi un dari to, ko dari, tad kāpēc gan ne.
Atceros vēl arī kādu gadījumu, kad mans vadītājs reiz stāstīja, ka viņš zina pasaules praksi, kad komandas kopīgo neformālo pasākumu notikumus nekad neanalizē, neienes ikdienā. Ne to, ko kāds teica, kā uzvedās, par ko runāja, cik daudz dzēra… man jau atkal šķiet, ka tas tomēr kaut ko par to cilvēku pasaka. Bet analīzes vērts nav (kas viņam pietrūkst, kas liek ta uzvesties utt.), jo neba viņš nācis ar šādu jautājumu pie manis un neba man tas jāzina. Tāpēc būs vien jāpiekrīt tam. Lai krīt ar pieri rasola bļodā, ja pašam nav tā attieksme pret sevi un citiem. Tava dzīve, tava atbildība, ko tu ar to iesāc vai neiesāc.

Šķiet, Latvijā ir tā laime atpazīstamam kļūt diezgan viegli, kas, protams, nav slikti. [jāatminas gan teiciens par to, ka zini, ko vēlies, jo tas var piepildīties] Un vēl esmu dzirdējusi, ka latviešiem ļoti gribas pieiet klāt un aprunāties ar to, ko viņš ir atpazinis, izteikt kādu repliku, uzdot kādu jautājumu. Tas bieži aizņem daudz laiku [manu dārgo laiku]. Un tad ļoti noder teikums – man prieks ar jums bija parunāties, bet tagad es vēlos iet padejot [citi varianti] ar savu sievu/vīru, draudzeni/draugu, veco brūti/ brūtgānu, kaimiņieni/kaimiņu… jauki, vai ne?
Un vēl, atpazīstamība mēdz būt gaistoša, kāpēc dēļ tās zaudēt, ko svarīgu sev. Atkal sanāk atgriezties pie tā, ka vairāk jāieklausās savās izjūtās, kas der tev un kas ne, kas ir pa īstam un kas tikai šķiet.tad mazāk arī būs morālās nākamaja dienā, vai aiznākamajā.

Rītdien man ir plāns no rīta iet paskriet. Jāgatavojas maratonam taču.
Un vēl man patiesi šķiet, ka psihologa profesija kaut kā tiek nonivilēta un netiek novērtēta. Kā Jums šķiet, kā to iespējams mainīt?[par maizes un desas nepieciešamību es jau zinu] Es patiesi jautāju, jo interesanti uzzināt. Ceru, ka kādu dienu saņemšos un uzrakstīšu par to ainu, kas saredzama vismaz pa manu logu.


saldus,
Evita

bilde no www.wired.com

trešdiena, 2011. gada 9. marts

tāds mazs bariņš mājās.


vakar sanāca paciemoties pie burvīgas ģimenes. mazākajai no atvasēm bija dzimšanas diena. pārdaugavas puse man vienmēr šķitusi otra pasaules mala, jo parasti es dzīvojos pa šo pusi, izņemot dažus gadījumus, kad apciemoju draugus, aizbraucu līdz augstskolai vai apmeklēju kādus kursus. galapunktā biju patīkami pārsteigta par to, cik jauka atmosfēra mājās mūs sagaida. katrai sievietei šajā vakarā tika pa ziedam. arī man, kas bija svešiniece jeb jauniņā šajā kompānijā. jauki, patiešām jauki.
kad redzu šādas ģimenes un mājas, kas vienkārši un sirsnīgi iekārtotas, man pārņem sajūta, ka man arī tā kādreiz būs.
lūk, kā jau bērnu ballītei pieklājas,sarunas arī bija vairāk vai mazāk par bērniem, to vajadzībām, interesēm. es vēl apcēlu namatēvu, ka viņam gan te dāmu pasaule, jo ģimenē ir četras dāmas, kas nosaka toni un atmosfēru. bet pavisam drīz jau būs viņam arī atbalsts, vasarā piepulcēsies puika. es tikai varu apbrīnot vecākus, kuriem ir četri bērni. laikam arī to spēju samenidžēt, atrast laiku un noteikt kaut kādas robežas. un šī ģimene to nepārprotami prot. un sieva ir tik trausla, skaista, mierīga. izrādās, daudziem viņu draugiem ir trīs vai četri bērni. skaisti. un dulli. es domāju. atpakaļceļā no ballītes mūs 'paķēra uz astes' arī kāds četru bērnu tēvs. jaunākajam esot trīs mēneši. nē, nē, uz ballīti viņš bija ieradies viens pats. [nez', kāpēc tā?] un tad runājot par to pašu bērnu tēmu, es tikai arī spēju izdvest - nu skaisti. bet pēc viņa reakcijas es sapratu, ka tas tomēr nav īstais vārds. minēja kaut ko par darbu. un par atbalstu vēlākajos gados. jā, noteikti, ka nav viegli atrast vēl laiku sev un sievai, ja mājās tāds mazs bariņš.

lūk. vakardien manī nostiprinājās pārliecība, ka es neradu un neradīšu bērnu, lai gūtu no viņa kādu labumu tagad vai vēlākos gados. es neradu arī otro, trešo, lai tam pirmajam ir interesanti, jo tā jau ir tikai mūsu kārtējā prātula, ka tam pirmajam vajag kompāniju. tas pirmais un otrais jau vienkārši ir paši par sevi atsevišķas personības. jā, ir psiholoģijas teorijas, kas apraksta to dzimšanas secības ietekmi uz personības rakstura un iezīmju veidošanos, bet tas jau ir kaut kas mazliet cits. un ietekme jebkurā gadījumā ir, vai esi vienīgais, vidējais vai jaunākais.
es laikam domāju par bērna radīšanu tad, kad man ir viņam ko no sevis dot. kad es zinu un esmu pārliecināta, šis bērns rodas mīlestībā. un to izjūtu es novēlu ikvienam radītājam un auklētājam. :)

Evita

bilde no www.sloanphotographers.info

otrdiena, 2011. gada 8. marts

kad es par tevi domāju...

tik tikko dzirdēju dziesmu. un dzejoli arī, ko lasīja pats Igo ar lielisku fona skanējumu. improvizāciju. es iedomājos par to, cik ļoti atkailināts jūtas mākslinieks, kad dalās savā iekšējā pārdzīvojumā ar pasauli, ar citiem. reizēm man ir gribējies tādos brīžos izslēgt skaņu, jo tā kā neērti tajā brīdī. sajust un būt klāt. tik tuvu. tik tieši. reizēm esmu arī prātojusi par to, kā mākslinieku mīļotās jūtas, dzirdot sava mīļotā iekšējo kliedzienu pēc kaut kā nepiepildīta, ilgām vai kaisles...

šodien vairs nerakstīšu par to, kā es netiku dzīvoklī un ar savu suni gaidīju nepilnu stundu aiz durvīm. arī par to mērfija likumu nē, kad gribi otram izpalīdzēt, bet beigu beigās čiks vien iznāk.

nobeigumā tikai rindas no tās dziesmas skanīgās un ļoti skaistās. patiešām laimīga, ka to skaņu nenoslēdzu.

.. es nojaušu, ka tu šai brīdī par mani esi domājusi. un varbūt liesmiņa, kas manī, deg arī tevī mierīgi un klusi..(Igo)

Saulainu pēcpusdienu.gardas vakariņas. sportojiet, dejojiet, mīliet viens otru.

Evita

p.s. bilde kavējas. bet meldiņš tepat.

sestdiena, 2011. gada 5. marts

īsā ziņa.



Lūk, auto mani jau gaida. un vidzemes šoseja arī. beidzot. pēc virpuļošanas ir jūtams nogurums. tas mazais, patīkamais. no rīta bija tik patīkams laiks un spoža saule, ka noteikti ir jādodas izbaudīt vēl ziemas dāvātais prieks. bet var arī nedoties un šiverēt lēnīgi pa māju. man skanēs gaujarts. šodien gribas kko skanīgi mierīgu.


lai vairāk irnav.

evita



mans mazais, žiperīgais sapnis no kilometermagazine.com

ceturtdiena, 2011. gada 3. marts

bur bur, uzbur pasauli.


Gribi mazliet par vakardienu?
Ja nē, tad tālākais Tevi neinteresēs, jo es mazliet pastāstīšu par to.
Ar Ditu satikos mazliet pēc sešiem. Tad nu mazliet plāni pamainījās un devāmies uzreiz iekš Dailes teijātera telpām. tur jau cilvēki baudīja vīnu, pastaigas, kostīmus un viens otra sabiedrību.

[Maza atkāpe - šķiet, šajās telpās biju pirms to pārmaiņām, laikam uz lieliskajiem Siseņiem es biju. tātad sen.]

Tā nu mēs, divas draudzenes, atstutējāmies pret galdu un parunājām arī par smagajām tēmām - naudu, laiku, iespējām, izvēli, citu pieredzi, darbu...

Un tad jau pavisam drīz sākās izrāde. sākums mulsinošs. tas dīvainis, kas staigā un sevi demonstrē, tā kā kaut ko no jogas, kaut ko ne no jogas. mazliet ķiķinu, mazliet mulstu, jo gaismas vēl deg. hmm, interesanti.
Un tad jau aidā. izrāde iešūpojas ar triju burvīgu dāmu parādīšanos. Īstvikas raganas.

Patiesībā man ļoti patika. Tā kā ar Kristīni jeb Sjūzenu esam mācījušās vienā skolā un spēlējušas skolas teātra izrādes, tad īpaši patika skatīties, kā viņai sanāk būt par profesionālu aktrisi. un sanāk. ļoti, ļoti sanāk. un skaisti tie tērpi izrādē. un skaistas meitenes. skaisti krūšu gali. un deju soļi. un, protams, žagars (Darils van Horns) lieliski iejutās 40gadnieka lomā (tā vien gribējās viņu dēvēt - nu viens vecs āksts!). kā arī skaists Poča (Kriss) augums un lieliskas deju prasmes. kā arī tenisa ainiņa paliek atmiņā un liek smaidīt.

secinājumi tādi, ka biežāk jādodas uz teātri. biežāk jātiekas ar draudzenēm. aizdomājos arī par aktiera darbu. kaut ikdienā varbūt vairāk esi pesimists vai introverts, uz skatuves tev jābūt trauksmainajam optimistam vai jādejo striptīzs un jāatkailina ķermenis. šķiet, tā ir profesija, kas pielīdzināma psihoterapijas seansam, kad pamazām atklāj sev, ko vari, kas esi, mēģini darīt to, kas pašam nemaz nepatīk un no kā ikdienā parasti izvairies. mazliet tas viss smeldz, it kā vēlreiz un vēlreiz sevī kaut ko 'rautu' vaļā, kas sen noglabāts pagrabā. Bet var arī būt tā, ka, izspēlējot kādu notikumu uz skatuves, pēkšņi vari arī to ieviest vai vismaz izturēt savā ikdienā un dzīvē. lūk, man šķiet, ir grūti būt aktierim.

labu jums. un paldies ditai par uzaicinājumu un jauko vakaru.

evita



bildes no http://www.dailesteatris.lv/

trešdiena, 2011. gada 2. marts

acting out.


Ziniet, cilvēks dzīvo savu mierīgo/trauksmaino/skaisto/ikdienišķo dzīvi. mostas, piemēram, 6:45, ved ārā suni, knakstās ap brokastu maizi/putru, omleti, dodas ceļā uz..
Un tad vienā dienā cilvēks sāk just tādu dīvainu īdēju kaut kur tur - iekšienē. tas iekšā tur dīdās un arvien biežāk pieslēdzas ar savām antenām vai kādiem citiem vadiem procesam, ko sauc par jušanu. Tad nu cilvēks pēc kāda laika, kad īdējs uzstāj, pieslēdz to procesam - domāšana un mēģina saprast, ko tas tur iekšā grib.

izdejoties?
izskrieties?
iemīlēties?
apreibt no ruma ar kōlas klātbūtnes organismā?
sakašķēties?
rakt sniegu?
gūt baudījumu?

...

Ko Tavs idējs šobrīd grib? manējais dikti vēlas vai nu pirmo vai ceturto. nevaru saprast. vēl tirgojos. abus, velns, gribētos. :) šodien gan gūšu baudījumu no kultūras mākslas, tad skatīšos, ko īdējs par to saka.

piebildīšu: par acting out sauc izlādi darbībā, kad cilvēks trauksmi, spriedzi aktīvi izreaģē uz āru, piemēram, vīrieši bieži vien tad iesaistās kautiņos. tetovējumi, sevis caurumošana (autoagresija), uzsmēķēšana, piedzeršanās ir klasika iepriekš teiktajam.


Lai diena sniedz gandarījumu!

Evita

p.s. šorīt satiku puišus parkā, kuri nebeidza priecāties, ka nav -19c. man arī neticīgi vēl jautāja, vai ir plusā? es nezināju. bet teicu, ka arī jūtu to pašu, ko viņi. parkā arvien vairāk ir sarodušies čivinātāji, un tas sāk skanēt. pirms laika bija pavisam spocīgi kluss.

bilde no m4bmarketing.com

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...