Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: marts, 2011

es un tie citi objekti

Brīt!

Vakardien vakarā biju tik sašutusi, ka man pa ilgiem laikiem gribējās vienkārši būt tik vājai, lai ieliktu savu galvu kādam klēpī un paklusētu. es zinu, ka tas būtu no sērijas 'mama, raģi menja obratno' un tas nozīmē cilvēka attīstības regresu.. bet par laimi vai diemžēl man nebija tādas iespējas, tāpēc vienkārši liku lietā prātu un izdarīju secinājumus.

Manai meitai bija jauna pieredze. un man savukārt tikai atsvaidzināja atmiņu par šādām situācijām. visi cilvēki nemēdz būt tādi superkomunikabli un nobrieduši. un ne visiem patīk savs darbs. šoreiz runāju par bērnu zobārstu. protams, valsts iestādē (kas ne vienmēr ir sliktākā, bet bieži vien tur pieklibo kaut kas - attieksme, kvalitāte vai kāda tīri tehniska lieta). pirmo reizi, kad tur manai meita laboja zobu, patiešām bija laba zobārste. bet šī pat bērnam neko nepastāstīja, kas būs, ko darīs. tikai pavēlēja, lai rokas paliek zem dibena un tad, kad taisīja - čiks, un betija tā kā gribēja protestēt, jo sāpēja taču, viņa te…

par labo.

Ja nav, ko rakstīt, tad nevajag.
Bet, nē, es kaut ko tomēr ierakstīšu. Es zinu, ka daži te nāk kā uz satikšanos ar mani. virtuālo. bet reizēm vari piekāpt arī uz reālo. Tā, protams, nav tik droša un nevar noslēpties, bet tad vismaz Tu redzēsi, ka daudz esi tikai iztēlojies, kāda nu viņa ir vai nav.

Šodien, stāvot autobusā un raugoties pa logu, es nodomāju, ka šitā lieta jāatspoguļo.
proti, trīs šodienas labās lietas/notikumi. šodiena gan vēl priekšā. varēšu vakarā paturpināt.

- bez modinātāja beidzot pamodos īsi pirms modinātāja zvana [6:40]. es nudien priecājos par to stundu.

- jauns vīrietis atbrīvoja vietu, lai man un manai meitai ir, kur piesēst. mēs neapsēdāmies. Bet mana meita paskaidroja onkulim [kurš sēdēja blakus brīvajai vietai un teicās, ka pieklājība prasa apsēsties], ka mēs tikai pār tiltu pārbrauksim. Es arī pateicos par izrādīto pieklājību. Patiešām tas nenotiek ļoti bieži. tā palaišana.

- viss notiek. palēnām, bet notiek. es esmu priecīga.


Lai priecīgi arī jums,

evita

cilvēkstāsts.

Kundze man pastāstīja par atgadījumu, kad teicu, ka cilvēkiem jau ļoti dažādas tās gaumes un katru dienu varbūt pat sava mīļākā krāsa, noskaņojums vai apģērba gabals.

'Vīrs man atnes saldējumu', viņa saka. 'Es pagaršoju un viņam saku:'Kur tik negaršīgu saldējumu man atnesi!?''
Nākamajā dienā vīrs atkal nopircis saldējumu un pacienā sievu arī, protams.
Šoreiz viņa saka: 'Vai dieniņ, šis nu gan ir brīnumgards saldējums!'
Beidzot arī vīrs ierunājās:'Šis, mīļā sieviņ, ir tas pats, kas vakardien!'
Sieviete smaida.

Morāle? mesidžs? Nu paši jau lieli un sapratāt. šis stāsts man ļoti patika un tik jauki, ka kundze to atceras, piemērojot vajadzīgajai situācijai.

un varbūt man vēl pietiek pacietība, lai sagaidītu siltāku laiku. gribu to pumpuriņu un tulpīti. gribu to saules pārņemto ķermeni. nu tik ļoti, ļoti es gribu.

e.

siltums bildē no nodeviantart.com

mainīgi nemainīgais.

Ne reizi vien ir dzirdēts par ātro pasaules ritmu, par to, ka viss tik ļoti mainās - notikumi, cenas, attiecības, attieksme, pārliecība, domas, vecums, statuss...

Tad es tā iedomājos, kas nav mainījies. Kas man šķiet tāpat kā bērnībā vai pusaudžu gados. Vai tas vispār ir iespējams?

- es mīlu savus vecākus un māsu, protams.
- man vēl aizvien ļooti garšo pankūkas (šodien varbūt uzcepšu tās ļooti plānās ar sviestu).
- man reizēm patīk skatīties mākoņu tēlos. kā krokodils apēd papardi. vai kā zaķītis dejo ar lāci.
- man patīk rakstīt. es to joprojām daru. ir gan izmainījies veids. kādreiz domāju, ka saceru dzejoļus. bet tagad vienkārši 'laižu' brīvā pierakstā un stilā (he).
- ir dziesmas, kas man rada asociācijas. tās pašas dziesmas, tās pašas asociācijas. par dzīvokli. par valmieru. par telefona ienākošo melodiju. par bēgšanu. par aizskatuvi.
- mājas smarža. manu vecāku mājas smarža. tā patiešām ir tāda pati kā iepriekš. īpaša un skaista. kad aizbraucu ciemos, to sajūtu uzklātajos palag…

div'sejas.

Labrīt no rīta, kad mazliet jau smaržo pēc pavasara. kaut visi jau saka, ka tikai šodiena tāda. bet man pietiek, lai gribētu izkāpt vienu pieturu ātrāk un doties tālāk ar kājām.
šodiena man sakās salīdzinoši agri, bet tas mani nemaz nesatrauc un nemulsina, jo man patīk agri rīti. kādreiz tas šķita tik nejēdzīgi, bet tagad tas šķiet absolūti pieņemami. ne tikai ķermenis mainās, arī iekšējie procesi norit mazliet citādi.

Vakar pie manis bija ciemos atbraukusi sen nesatikta draudzene.Lai arī deviņos man jau acis taisījās ciet (lūk, tā otra puse agrajiem rītiem), satikšanās bija garda, runājām par būtisko, par cilvēcisko un necilvēcisko.
Pēc tikšanās un pēc attiecīgo tēmu apspriešanas, man šodien ir radušies daži jautājumi.

Kā Tu jūties, kad Tavā priekšā cilvēks smaida, bet pagriežot Tev muguru, liek pirkstu pie deniņiem?
Jāatzīst, ne pārāk labi, vai ne?

Kā Tu jūties, kad cilvēks ar ovācijām Tevi sagaida un iesaista jaunos projektos?
Labi, vai ne? Noderīgi, vai ne? Tikai Tu vēl neapjaut, ka ti…

dziesma.

Šodien šī dziesma man lika pārtraukt dusmoties par niekiem vienā acumirklī.
es tajā klausījos kā noburta un aizmirsos. tik skaista balss, tik skaisti vārdi, tik izjusti un skaisti vispārākā pakāpē.
cik burvīgi, ka ir tik talantīgi cilvēki (Augstākā izraudzītie?), ka ir mākslas veidi, kas dod iespēju sajust varbūt pat to, ko nekad nebūtu iespējams sajust.

Brīvdienas ar sniegu. Bet tas man dod nelielu cerību, ka viss ar pasauli būs kārtībā. ka martā vēl nesāksies vasara un ziemas vēl kādu laiku eksistēs. saudzējiet to mūsu pasauli..)

baudījumam dziesma.


evita

138tā ziņa 18ajā.piektdienā.

radio puiši un meitene stāsta, ka piektdienas rīts dikti aizņemts, lai precizētu par to, ko nu kuram vakarā jāņem, kur jāiet, kas būs vai nebūs...
man savukārt šodien tā filma tinas tik lēni, tik lēni. galvā dun [tās varbūt sekas no mana detektīvcienīgā sapņa, es bēgu, laikam no cietuma, slēpos mašīnā. un vienīgais apkārtceļš bija caur Čehiju. interesanti, bet tai sapnī man bija sajūta, ka es nekad neatgriezīšos mājās, savā zemē.]. nezinu, kāpēc tā. jau no rīta manas acis tik lēni 6:45 atvērās. pa ilgiem laikiem, jāatzīst, tās neatvērās pašas no sevis. bet gan tā skaņa no telefona izbaidīja. pieejot pie spoguļa, es mazliet [nu pavisam mazliet] tā kā sabijos. jomajo, nodomāju, pirms dažiem gadiem tā vēl nebija. nu ko, pārmaiņas notiek. un arvien labāk sāku saprast mammu, kas teica, ka pēc kaut kāda cipara patiešām notiek attiecīgi kaut kādas izmaiņas.

pa ceļam.
- guļošs vīrietis [tautā dēvēts - bezpajumtnieks]pie atkritumu tvertnēm. pakritis, slikti palicis. gulēja absolūti nekustīgs. var…

kuššš...

labrīt pirmdienā!

Dienā, kad mana draudzene atgriežas darbā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma. hip hip urā!! Sveicieni, Ditiņ! dienā, kad ir patīkami pārsteidzošs rīts.

Šodien ir daudz teikumu galvā, bet laikam vairāk to iesākums. un negribas tos pabeigt. gribas vienkārši redzēt, kāds nobeigums tiem loģiski izveidojas.
mani pēdējā laikā nepamet sajūta, ka esmu atgriezusies kaut kādā sākuma punktā. protams, esmu cita, savādāka, bet tas, kas notiek, ir jau pieredzēts. otra iespēja citā garnējumā? vienkārši līdzīgi notikumi? cits ceļa atzars? es nezinu īsti atbildes. pa īstam ko plānot varam šodienai. esam taču mirstīgi. bet ar tādu domu jau arī nevajag visu laiku dzīvot. tāpēc, lai ir gandarījums un jēga, tie mērķi ir būtiski. vismaz skaidrība par to, ko un kā vēlētos.

Bet par šo nedēļas nogali.

- brīnišķīga svētdiena, kad gribējās daudz vairāk staigāt. un elpot. un smaidīt. un uzvilkt kleitu. un piezvanīt draugiem.un piemērīt saulesbrilles.
- 'daiļās būtnes' nonāca manās rokās pavisam …

atpazīstamības zīmē.

Man vienmēr ir paticis, ka cilvēks ir tāds, kāds nu viņš ir. Lai nepazūd viņa personība un dzīves stils, izjūta, pildot kāda amata pienākumus. Ja jāvelk žakete ikdienā, tad tā ir tieši viņam raksturīga, vai tā būtu rūtaina, vai ar kādu piespraudi, vai gaužām klasiska kā viņš pats. Ja ikdienā jābūt lielam vadītājam, lai viņš spēj nepazaudēt savu lielisko humora izjūtu.

Taču, protams, ka ir skaidrs tas, ja esi atpazīstams kādā zināmā cilvēku lokā, tu sāc sevi kaut kādā veidā ierobežot. Tāpēc šodien savam supervizoram (psihoterapeitam) jautāju, vai viņš iet uz klubu izdejoties, vēl atceroties kā pati to nesen darīju. Par šo jautājumu gan mani kolēģes mazliet paķircināja, vai tad es aicinot uz dejām? ‘Nē, nē, es tikai gribu zināt, vai varēšu dejot, kā līdz šim, kad būšu tā atpazīstamā psiholoģe’, attraucu dāmām. Un tad es prātoju, jā, ja jau esi psihoterapeits, nobriedusi un pašrealizējusies personība, tad varbūt nemaz nav jāiet uz dejām. Tu jau tā sevi piepildi un realizē, bet, ja sāk kā…

tāds mazs bariņš mājās.

vakar sanāca paciemoties pie burvīgas ģimenes. mazākajai no atvasēm bija dzimšanas diena. pārdaugavas puse man vienmēr šķitusi otra pasaules mala, jo parasti es dzīvojos pa šo pusi, izņemot dažus gadījumus, kad apciemoju draugus, aizbraucu līdz augstskolai vai apmeklēju kādus kursus. galapunktā biju patīkami pārsteigta par to, cik jauka atmosfēra mājās mūs sagaida. katrai sievietei šajā vakarā tika pa ziedam. arī man, kas bija svešiniece jeb jauniņā šajā kompānijā. jauki, patiešām jauki.
kad redzu šādas ģimenes un mājas, kas vienkārši un sirsnīgi iekārtotas, man pārņem sajūta, ka man arī tā kādreiz būs.
lūk, kā jau bērnu ballītei pieklājas,sarunas arī bija vairāk vai mazāk par bērniem, to vajadzībām, interesēm. es vēl apcēlu namatēvu, ka viņam gan te dāmu pasaule, jo ģimenē ir četras dāmas, kas nosaka toni un atmosfēru. bet pavisam drīz jau būs viņam arī atbalsts, vasarā piepulcēsies puika. es tikai varu apbrīnot vecākus, kuriem ir četri bērni. laikam arī to spēju samenidžēt, atrast l…

kad es par tevi domāju...

tik tikko dzirdēju dziesmu. un dzejoli arī, ko lasīja pats Igo ar lielisku fona skanējumu. improvizāciju. es iedomājos par to, cik ļoti atkailināts jūtas mākslinieks, kad dalās savā iekšējā pārdzīvojumā ar pasauli, ar citiem. reizēm man ir gribējies tādos brīžos izslēgt skaņu, jo tā kā neērti tajā brīdī. sajust un būt klāt. tik tuvu. tik tieši. reizēm esmu arī prātojusi par to, kā mākslinieku mīļotās jūtas, dzirdot sava mīļotā iekšējo kliedzienu pēc kaut kā nepiepildīta, ilgām vai kaisles...

šodien vairs nerakstīšu par to, kā es netiku dzīvoklī un ar savu suni gaidīju nepilnu stundu aiz durvīm. arī par to mērfija likumu nē, kad gribi otram izpalīdzēt, bet beigu beigās čiks vien iznāk.

nobeigumā tikai rindas no tās dziesmas skanīgās un ļoti skaistās. patiešām laimīga, ka to skaņu nenoslēdzu.

.. es nojaušu, ka tu šai brīdī par mani esi domājusi. un varbūt liesmiņa, kas manī, deg arī tevī mierīgi un klusi..(Igo)

Saulainu pēcpusdienu.gardas vakariņas. sportojiet, dejojiet, mīliet viens otru.

E…

īsā ziņa.

Lūk, auto mani jau gaida. un vidzemes šoseja arī. beidzot. pēc virpuļošanas ir jūtams nogurums. tas mazais, patīkamais. no rīta bija tik patīkams laiks un spoža saule, ka noteikti ir jādodas izbaudīt vēl ziemas dāvātais prieks. bet var arī nedoties un šiverēt lēnīgi pa māju. man skanēsgaujarts. šodien gribas kko skanīgi mierīgu.


lai vairāk ir kā nav.

evita



mans mazais, žiperīgais sapnis no kilometermagazine.com

bur bur, uzbur pasauli.

Gribi mazliet par vakardienu?
Ja nē, tad tālākais Tevi neinteresēs, jo es mazliet pastāstīšu par to.
Ar Ditu satikos mazliet pēc sešiem. Tad nu mazliet plāni pamainījās un devāmies uzreiz iekš Dailes teijātera telpām. tur jau cilvēki baudīja vīnu, pastaigas, kostīmus un viens otra sabiedrību.

[Maza atkāpe - šķiet, šajās telpās biju pirms to pārmaiņām, laikam uz lieliskajiem Siseņiem es biju. tātad sen.]

Tā nu mēs, divas draudzenes, atstutējāmies pret galdu un parunājām arī par smagajām tēmām - naudu, laiku, iespējām, izvēli, citu pieredzi, darbu...

Un tad jau pavisam drīz sākās izrāde. sākums mulsinošs. tas dīvainis, kas staigā un sevi demonstrē, tā kā kaut ko no jogas, kaut ko ne no jogas. mazliet ķiķinu, mazliet mulstu, jo gaismas vēl deg. hmm, interesanti.
Un tad jau aidā. izrāde iešūpojas ar triju burvīgu dāmu parādīšanos. Īstvikas raganas.

Patiesībā man ļoti patika. Tā kā ar Kristīni jeb Sjūzenu esam mācījušās vienā skolā un spēlējušas skolas teātra izrādes, tad īpaši patika skatītie…

acting out.

Ziniet, cilvēks dzīvo savu mierīgo/trauksmaino/skaisto/ikdienišķo dzīvi. mostas, piemēram, 6:45, ved ārā suni, knakstās ap brokastu maizi/putru, omleti, dodas ceļā uz..
Un tad vienā dienā cilvēks sāk just tādu dīvainu īdēju kaut kur tur - iekšienē. tas iekšā tur dīdās un arvien biežāk pieslēdzas ar savām antenām vai kādiem citiem vadiem procesam, ko sauc par jušanu. Tad nu cilvēks pēc kāda laika, kad īdējs uzstāj, pieslēdz to procesam - domāšana un mēģina saprast, ko tas tur iekšā grib.

izdejoties?
izskrieties?
iemīlēties?
apreibt no ruma ar kōlas klātbūtnes organismā?
sakašķēties?
rakt sniegu?
gūt baudījumu?
...

Ko Tavs idējs šobrīd grib? manējais dikti vēlas vai nu pirmo vai ceturto. nevaru saprast. vēl tirgojos. abus, velns, gribētos. :) šodien gan gūšu baudījumu no kultūras mākslas, tad skatīšos, ko īdējs par to saka.

piebildīšu:par acting out sauc izlādi darbībā, kad cilvēks trauksmi, spriedzi aktīvi izreaģē uz āru, piemēram, vīrieši bieži vien tad iesaistās kautiņos. tetovējumi, sevis ca…