Man vienmēr ir paticis, ka cilvēks ir tāds, kāds nu viņš ir. Lai nepazūd viņa personība un dzīves stils, izjūta, pildot kāda amata pienākumus. Ja jāvelk žakete ikdienā, tad tā ir tieši viņam raksturīga, vai tā būtu rūtaina, vai ar kādu piespraudi, vai gaužām klasiska kā viņš pats. Ja ikdienā jābūt lielam vadītājam, lai viņš spēj nepazaudēt savu lielisko humora izjūtu.
Taču, protams, ka ir skaidrs tas, ja esi atpazīstams kādā zināmā cilvēku lokā, tu sāc sevi kaut kādā veidā ierobežot. Tāpēc šodien savam supervizoram (psihoterapeitam) jautāju, vai viņš iet uz klubu izdejoties, vēl atceroties kā pati to nesen darīju. Par šo jautājumu gan mani kolēģes mazliet paķircināja, vai tad es aicinot uz dejām? ‘Nē, nē, es tikai gribu zināt, vai varēšu dejot, kā līdz šim, kad būšu tā atpazīstamā psiholoģe’, attraucu dāmām. Un tad es prātoju, jā, ja jau esi psihoterapeits, nobriedusi un pašrealizējusies personība, tad varbūt nemaz nav jāiet uz dejām. Tu jau tā sevi piepildi un realizē, bet, ja sāk kājas un sirds dīdīties, tad zvani savam terapeitam un pastrādā ar šo savu vēlmi. Viss vienkārši, bet arī garlaicīgi.
Atceros, cik dīvaini bija redzēt, kā mana skolotāja diskotēkā dejoja. Nebija ierasts viņu tādu redzēt, bet domas jau nemainījās. man arī šķiet, ka tas, vai to atļaujies darīt, ir paša attieksmes un izjūtas jautājums. Ja jūties nedrošs par savām robežām un baidies, kā to uztvers citi (tavi klienti, klausītāji, skatītāji, audzēkņi…), tad to arī nedari. Bet, ja zini, kāpēc esi tur, kur esi un dari to, ko dari, tad kāpēc gan ne.
Atceros vēl arī kādu gadījumu, kad mans vadītājs reiz stāstīja, ka viņš zina pasaules praksi, kad komandas kopīgo neformālo pasākumu notikumus nekad neanalizē, neienes ikdienā. Ne to, ko kāds teica, kā uzvedās, par ko runāja, cik daudz dzēra… man jau atkal šķiet, ka tas tomēr kaut ko par to cilvēku pasaka. Bet analīzes vērts nav (kas viņam pietrūkst, kas liek ta uzvesties utt.), jo neba viņš nācis ar šādu jautājumu pie manis un neba man tas jāzina. Tāpēc būs vien jāpiekrīt tam. Lai krīt ar pieri rasola bļodā, ja pašam nav tā attieksme pret sevi un citiem. Tava dzīve, tava atbildība, ko tu ar to iesāc vai neiesāc.
Šķiet, Latvijā ir tā laime atpazīstamam kļūt diezgan viegli, kas, protams, nav slikti. [jāatminas gan teiciens par to, ka zini, ko vēlies, jo tas var piepildīties] Un vēl esmu dzirdējusi, ka latviešiem ļoti gribas pieiet klāt un aprunāties ar to, ko viņš ir atpazinis, izteikt kādu repliku, uzdot kādu jautājumu. Tas bieži aizņem daudz laiku [manu dārgo laiku]. Un tad ļoti noder teikums – man prieks ar jums bija parunāties, bet tagad es vēlos iet padejot [citi varianti] ar savu sievu/vīru, draudzeni/draugu, veco brūti/ brūtgānu, kaimiņieni/kaimiņu… jauki, vai ne?
Un vēl, atpazīstamība mēdz būt gaistoša, kāpēc dēļ tās zaudēt, ko svarīgu sev. Atkal sanāk atgriezties pie tā, ka vairāk jāieklausās savās izjūtās, kas der tev un kas ne, kas ir pa īstam un kas tikai šķiet.tad mazāk arī būs morālās nākamaja dienā, vai aiznākamajā.
Rītdien man ir plāns no rīta iet paskriet. Jāgatavojas maratonam taču.
Un vēl man patiesi šķiet, ka psihologa profesija kaut kā tiek nonivilēta un netiek novērtēta. Kā Jums šķiet, kā to iespējams mainīt?[par maizes un desas nepieciešamību es jau zinu] Es patiesi jautāju, jo interesanti uzzināt. Ceru, ka kādu dienu saņemšos un uzrakstīšu par to ainu, kas saredzama vismaz pa manu logu.
saldus,
Evita
bilde no www.wired.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru