Tad es tā iedomājos, kas nav mainījies. Kas man šķiet tāpat kā bērnībā vai pusaudžu gados. Vai tas vispār ir iespējams?
- es mīlu savus vecākus un māsu, protams.
- man vēl aizvien ļooti garšo pankūkas (šodien varbūt uzcepšu tās ļooti plānās ar sviestu).
- man reizēm patīk skatīties mākoņu tēlos. kā krokodils apēd papardi. vai kā zaķītis dejo ar lāci.
- man patīk rakstīt. es to joprojām daru. ir gan izmainījies veids. kādreiz domāju, ka saceru dzejoļus. bet tagad vienkārši 'laižu' brīvā pierakstā un stilā (he).
- ir dziesmas, kas man rada asociācijas. tās pašas dziesmas, tās pašas asociācijas. par dzīvokli. par valmieru. par telefona ienākošo melodiju. par bēgšanu. par aizskatuvi.
- mājas smarža. manu vecāku mājas smarža. tā patiešām ir tāda pati kā iepriekš. īpaša un skaista. kad aizbraucu ciemos, to sajūtu uzklātajos palagos.
- pie manas vecmammas noslēpumi neeksistē. vēl aizvien. he. tāpat uzzināšu to, ko kāda viņas mazmeita pastāstījusi. pieteiks gan, ka šito jau nedrīkst tā teikt, bet, kas tur īsti ir, evucīt, nezini? un, jā, viņa vēl joprojām mani sauc par evucīti. vienmēr. reizēm sajaucot mani ar māsu vai māsīcu.
- man ne pārāk patīk skatīties multfilmas.
- es vēl aizvien domāju, ka esmu forša, kāda nu esmu un tāda ir arī pasaule ap mani (paldies, mam un tēt, par to lielo mīlestību, kas stiprinājusi un veidojusi šo sajūtu. reizēm jau sanāk vilties arī! ;)
- braucot ar auto uzkalna un lejā, vēl aizvien iekutas pakrūtē. un tad es smejos.
- es saulē mēdzu apdegt.
- man patīk mazas dullības.
- man patīk tas, kas notiek pa īstam. tāpēc reti 'turu mēli aiz zobiem'.
- es mēdzu aizstāvēt it kā vājākos. (manuprāt, vājākos)
Sākotnēji man šķita, ka gandrīz viss ir savādāk. bet kaut kas ir noglabāts tai failiņā un nemainās. varbūt es neļauju mainīties, jo tā vienmēr uz mirkli var atgriezties tur, kur ir bijis labi.
ar sveicieniem,
e.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru