Viens vārds.

Šodien man prātā ir viens vārds. Nē, tas nav rudens, nav arī lietus un saule vai prieks, bēdas, autobuss arī tas nav. 

Pelēks. 

Šis ir tas vārds, ko man būtu jāuzraksta lieliem burtiem uz balta papīra, jāmēģina skaisti izgriezt un pielipināt pie griestiem tā, lai, guļot ar vaļā acīm, es redzu - pelēks. Esmu ieguvusi jaunu toni. Esmu ieguvusi jaunu atziņu. Varu sevi apsveikt.

Ilgu laiku tomēr biju maldīgi domājusi, ka eksistē tikai tīras krāsas. Vislabāk jau balts un melns (skriet ar pieri sienā - tas vēl saucas.) Tīrās krāsas es redzu okeānā, savās zaļajās biksēs, otra acīs, notikumos, kaut kādā sprakšķī, kad redzu satiekamies divus jaunus cilvēkus vai tieši otrādi - sirmgalvjus. 'Vai nu vai' ir tik ilgi man nācis līdzi. Un pēkšņi es skaudri apjaušu, ka ir tāds vārds - pelēks. Un ziniet, tas pelēkais mazliet iekniebj sānā, mazliet liek satrūkties, meklēt ar acīm pēc emocionāla atbalsta. 
Ne viss ir viennozīmīgi - to klusi man čukst pelēkais, kniebjot sānā. Piemēram, ķirbi jau arī negribas saukt par ogu, vai ne? Nu kāda oga, vai tad ķirbis var līdzināties sārtajai avenei? Tomēr ir oga. Tāpat kā kaut kas tiek iedots un kaut kas uzreiz tiek paņemts. Kaut ko tu esi sācis apjaust un saprast, bet, rau, viens dzīves mirklis un ... zīmē uz baltas lapas pelēko. 

Būtībā pelēkais nav ne labs, ne slikts. Pelēko nevar novērtēt. Tas vienkārši ir, eksistē, kaut tev varbūt šķiet vai ilgu laiku sev esi centies stāstīt, ka tāda nav. Pelēkais kļūst redzams atsevišķos mirkļos un notikumos. Līdzīgi kā varavīksne vai baltā krāsa, vai sirdsapziņa. Ir lieliski un tajā pat laikā mazliet bailīgi kaut ko par sevi uzzināt. Mēs katrs kāpjam kaut kādos iedomātos kalnos, dzīvojam iedomātās krāsās, pieņemam kaut kādas patiesības, viļamies, un sākam meklēt no jauna kaut ko, kas der mums. Jā, man šķiet tieši šo mēs varam saukt par savu vienīgo  bagātību - pieredzi. To, ka varam mēģināt jebkurā mirklī sākt stāstīt savu stāstu, savu patiesību, iepazīt savas robežas un priekšstatus, ļaut kādam tos vardarbīgi sabrucināt, lai atkal sāktu visu no jauna.  
Nereti mēs ļoti ātri spējam pateikt patiesību par otru, spējam vilties un pat varbūt tā kā aizvainoties par kāda rīcību, jo tā neatbilst mūsu priekšstatam, kas varbūt nemaz pa īstam nav manis paša veidots. Ak. Reizēm pateikt ir tik sarežģīti, reizēm šķiet sarežģītāk piedzīvot. 

Lai jums skaistas sarunas ar apkārtējiem, ar sevi. Varbūt ir vērts piedzīvot pelēko, lai izkāptu no sava ierastā, no sava ērtā dīvaniņa un komforta. Tas nav stāsts par ļaušanu sev sist pa vienu vai otru vaigu un būt vēl pateicīgam par to. Tas ir kaut kas daudz vairāk. 

Vienmēr atceries, kas Tu esi,
Evita.

Šodien piedāvājumā banāla jautājumu spēle.

Labrīt, sen neredzētie!

Re, cik skaistu mirkli man izdevās piefiksēt. Atvasara.

Man lūdz rakstīt, un es (mazliet ar kavēšanos) ar prieku arī rakstu.
Ziniet, es tā domāju tagad, ko es gribētu teikt, ko prasīt, ko stāstīt, kā kopā paklusēt.
Un tad es tā iedomājos, ka šodien man gribētos ieskatīties Tev acīs un pajautāt - kā Tev iet? Nu tā pa īstam, kā Tu jūties, kas slēpjas aiz ekrāna, ko nozīmē Tavs dežūrsmaids, ko stāsta Tava āriene, ko noslēpj glancēto žurnālu lapas un izmeklētie vārdi...
Kas Tu esi par cilvēku? Kāds patiesībā Tu esi? Vai viens no tiem, kurš skaisti prot runāt, bet dzīvē pats pārkāpj pāri saviem vārdu kalniem? Vai tāds, kurš meklē vēl savu vietu un sevi. Vai atkal pavisam citāds.
Kas ir Tavas vērtības? Vai tie ir cilvēki, attiecības, ģimene, grāmatas, sarunas vai tas ir kaut kas pretējs?
Kas Tev pa īstam patīk? Tas, ko sev centies demonstrēt, vai tas, ko paslepus zem galda dari un par ko sapņo mirkļos, kad vari būt viens?
Kādi cilvēki ir ar Tevi? Tie, kuri grib Tevi vai tie, kurus vairāk gribi Tu? Tie, ar kuriem esi bijis kopā gadu gadiem vai esi izveidojis pavisam jaunu paziņu un draugu loku.
Ko Tu gribētu darīt? Ja Tev būtu iespēja realizēt pavisam ko lielu, traku vai citādi atšķirīgu, ko Tu darītu?
Kad pēdējo reizi esi bijis patiess? Tagad? Vakar? Aizvakar? Neatceries? Kad smējies? Kad atzini, ka nezini atbildi uz padoto jautājumiem?
Ko Tu baidies sev atzīt? Ka gribi dzīvot savādāk? Ka gribi būt brīvs? Ka esi nelga? Ka nespēj ieskatīties acīs? Ka gribi dejot? Ka gribi pārdot īpašumus un ceļot? Ka negribi to, ko grib citi?
Ko jaunu esi apguvis? Valodu? Klusumu? Neko? Smaidīt? Būt precīzam? Nebēgt?
Pēc kā Tu ilgojies? Kas ir tas, kas Tev neļauj to piepildīt?

Ak, jo vairāk ļaujos, jo vairāk jautājumu, ko es gribētu Tev uzdot. Reizēm pietrūkst sarunu, vai ne? Kad vari pagatavot vieglu maltīti, piezvanīt cilvēkiem, kuri Tev ir nozīmīgi, un uzaicināt viņus uz kopā būšanu. Jā, iespējams, ne sarunu, bet kopā būšanas ir palikušas mazāk. Katram vecumam, protams, ir savas vajadzības. Un arī man patīk un vajag kaut reizi gadā izdejoties līdz rītausmai un, gaismai austot, ēst frī kartupeļus, tad aiziet uz māju un stundiņu pagulēt, jo ir skaidrs, ka ilgāk Tev gulēt nebūs. Un tajā arī ir sava daļa burvības.

Manī pilnīgi noteikti jau ir uzaususi rudens sajūta. Un rudens sajūta rada dažādas asociācijas un atbalsis. Viena no tā šķautnēm ir par laiku - to nevajag tērēt butaforijām. Šķiet, rudens sākotnēji ar skaistajām dabas veltēm un noslēgumā ar pilnīgu pelēcību un drēgnumu, mums saka priekšā, ka jāuzkrāj spēks, lai mēs viens otru spētu sasildīt. Taču, lai spētu sildīt otru, pašam ir jābūt piepildītam, apmierinātam, spējīgam mīlēt un tā tālāk...
Tāpēc šis, manuprāt, ir ļoti labs laiks, kad no vasaras bezrūpības, trallināšanas un no sajūtas, ka 'viss tāpat ir forši, jo ir vasara un silts laiks' pāriet uz citu režīmu, kas ļaus teikt, ka ir silti un labi, kad nebūs vairs tik silts tas laiks, būs jāmaksā apkures rēķins, reizēm jāmeklē pēc kabataslakatiņa, un galvenais - putni būs aizlidojuši uz siltajām zemēm. Ak, putni.


Paldies par labajiem vārdiem. Esmu priecīga par jums katru.

Evita