Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: oktobris, 2012

Svinēt dzīvi.

Brīdinu, šis ieraksts būs tik ļoti piepildīts ar mīlestību un labām domām, ka pat tiem, kuriem viss šodien ir fui, vairs tā varētu nešķist.

Šodien es paliku pie vārdiem - svinēt, izgaršot, izbaudīt rudeni. Un patiesībā visu dzīvi. Notikumus, kas nāk un iet, nevis uztvert kā šausminošus, neizturamus, pazemojošus, smagus, bet kā mazu ieskaitīti, lai tu tiktu nākamajā līmenī iekšā (tā,tā, vai es jau nerunāju dzejā? ja jāliek pēdiņās, sakiet, labojiet:).
Vakardien man bija brīnišķīga diena (šodien tā turpinās). Un tieši spontāna ļaušanās savām izjūtām, ir labākais, ko vari izdarīt. It sevišķi, ja kāds īdētājs tevī saka - tev taču jātīra māja, jāgludina veļa un vispār - būt spontānam, tas nav droši!  Kā saka terapeiti, ja ir kaut kas, par ko negribi runāt, tad tas ir tieši tas, ar ko jāsāk. Un to mēs varam pārfrāzēt par darīšanu. Tāpēc vakardien es ļāvu putekļiem mājas kaktos uzturēties vēl vienu dienu un devos ceļā.
Apciemoju savu draudzeni, kurai ir burvīgi bērni, un mazākie no tiem ir d…

Par un ne par.

Ziniet, šodien varētu rakstīt un rakstīt. Par zelta rudeni un to sajūtu, kad esi piepildīts līdz malām ar spēku, ko vari gūt tikai no zemes. Par beznosacījuma mīlestību, kad vienīgais, ko vari darīt, ir lūgt. Un, nē, ne koķeti, vai spēlējoties, bet pa īstam. Es šodien tik spēcīgi apjautu, ka pasaulē  eksistē kaut kas augstāks par acīmredzamo, kaut kas, ko nekad nevari nopirkt par naudu. Varētu rakstīt par ticību labajam. Par spēcīgāko resursu, kāds mums ir - ticību. Par vārdiem, ko katrs izjūtam pa savam un katrs sadzirdam tieši to, ko mums vajag. Par cilvēkiem, kuri nekad nesatiekas nejauši. Par spēju priecāties. Par spēju piedot. Par bērniem, kas vienmēr ir un būs mūsu skolotāji. Par bērniem mūsos pašos. Par spēju sajust otru. un spēju neizbradāt otra kopto sajūtu dārzu.

Bet es tomēr nerakstīšu. Došu iespēju jums katram uzrakstīt savu stāstu, savu turpinājumu. Jā, lai arī es tos neredzēšu, nojaušu, cik tie būs atšķirīgi.

Spēku un vissirsnīgākie sveicieni, zelta rudenim birstot.

Evi…

Melns vai sudrabkrāsas?

Te nu ir manas dažas minūtes brīvā laika pirms sākas ikvakara pasaka, ikvakara zobu tīrīšana utt. nu jūs jau paši zināt, kā tas ir, kad nav tikai rūpes jāuzņemas par sevi vien. Tas ir brīnišķīgi!

Taču mana īsā vakara pasaka  ir par to, cik ļoti cilvēku uztvere ir atšķirīga. Smiesities un teiksiet, vai tad to tikai tagad saprati? Jā, laikam tikai tagad. Vēlreiz. It kā no jauna.
 Ja saki melns, otrs ne tikai var saprast, ka tas ir pelēks, bet viņš var arī mēģināt domāt tavā vietā un teikt - hei, man šķiet, ka īstenībā viņa ar to domāja balts (vai sudrabains). Un tā tie cilvēki apgrūtina savu dzīvi (bet varbūt padara to šķietami interesantāku kā tā mēdz būt), apspiež savas jūtas un izdomā citu vietā, ko viņi ar to domā un kāpēc tā saka. Pamēģini kādreiz pajautāt, ko patiešām šis cilvēks ar vārdu "melns" bija domājis. (Bet varbūt vienkārši tici otram, neapšaubi viņa teikto.)Visdrīzāk cilvēks nudien bija tikai nosaucis šo attiecīgo krāsu un neko vairāk. Viss pārējais, ko apbūvēji…

Nediedelē mīlestību.

Es mēdzu [savām draudzenēm, kā arī sev reizēm] teikt - Tevi neviens nespēj pazemot, tikai tu pats/-i sevi. Cik dīvaini, ka mēdzam tik lielu lomu iedalīt citiem savā dzīvē. Sak, nē, es labāk neaiziešu paēst pusdienas, bet izdarīšu darbu līdz galam. Labāk vilkšu tādu kleitu, kas nepārprotami būs atbilstoša manai profesijai. Dzīvošu kopā ar šo cilvēku, jo tantēm tā mierīga sirds. Es labāk izvēlēšos tās lietas dzīvē, ko vairums no manām paziņām akceptēs. Labāk melošu sev un citiem, jo tā ir ērtāk. Un tā jau var turpināt.
Gan jau jums arī ir stāsti par to, cik liela ir bijusi mammas/vecāku loma kaut kādās jūsu izvēlēs. Kaut kādā vecumā jau tas, protams, ir normāli, tikai tajā nevajadzētu iestrēgt. Un tā mēs dzīvojam galvenokārt citiem, aizmirstot, kas paši esam.
Reizēm paprātojam, kāda būtu manis pašas izvēle, ja mamma/tētis/vecmamma nebūtu, piemēram, piespiedusi spēlēt vijoli vai spēlēt futbolu. Bieži vien pienāk kaut kāds brīdis (briedums?), kad saproti - kaut kas nav kārtībā, no manis p…