pirmdiena, 2012. gada 29. oktobris

Svinēt dzīvi.

Brīdinu, šis ieraksts būs tik ļoti piepildīts ar mīlestību un labām domām, ka pat tiem, kuriem viss šodien ir fui, vairs tā varētu nešķist.

Šodien es paliku pie vārdiem - svinēt, izgaršot, izbaudīt rudeni. Un patiesībā visu dzīvi. Notikumus, kas nāk un iet, nevis uztvert kā šausminošus, neizturamus, pazemojošus, smagus, bet kā mazu ieskaitīti, lai tu tiktu nākamajā līmenī iekšā (tā,tā, vai es jau nerunāju dzejā? ja jāliek pēdiņās, sakiet, labojiet:).
Vakardien man bija brīnišķīga diena (šodien tā turpinās). Un tieši spontāna ļaušanās savām izjūtām, ir labākais, ko vari izdarīt. It sevišķi, ja kāds īdētājs tevī saka - tev taču jātīra māja, jāgludina veļa un vispār - būt spontānam, tas nav droši!  Kā saka terapeiti, ja ir kaut kas, par ko negribi runāt, tad tas ir tieši tas, ar ko jāsāk. Un to mēs varam pārfrāzēt par darīšanu. Tāpēc vakardien es ļāvu putekļiem mājas kaktos uzturēties vēl vienu dienu un devos ceļā.
Apciemoju savu draudzeni, kurai ir burvīgi bērni, un mazākie no tiem ir dvīņi. Emocijas ir tik dzīvas. Nogurums mijas ar lepnumu. Esmu priecīga, ka man ir tik stipri draugi. Mēs nebaidāmies dalīties savās izjūtās, nebaidāmies atļauties būt vāji vai nezinoši. Jo vairāk to gadu pasē paliek, jo spēcīgāk es saprotu, ka nav vērts izlikties par to, kas tu neesi. Tik viegli un reizē arī grūti ir būt pašam. Man šķiet, arī skumt ir jāprot. Arī, protams, dusmoties vai priecāties. Ātrais pasaules ritms, ko mākslīgi esam izveidojuši, kļūst traucējošs mūsu prātam. Tāpēc ir svarīgi izbaudīt ik mirkli. Spēt nosaukt sev, ko es tagad jūtu, un kur es tagad esmu. Vakardien es sapratu, ka otram mazam kunkulim es šobrīd nevaru dot savu mieru, taču es zinu, kāpēc. Un zinu, ko es līdz tam vēlos izdarīt. Tāpēc man par to ir miers. Miers, kad kāda tante prasa vai groza galvu - vai, vai, jums tikai viens. Jā, viens, un esmu priecīga, ka man šis viens ir uzticēts. Viens, kurš ļauj manam ego atslābt, sabar to, nokaunina un reizēm pieslēdz arī SuperEgo. Taču esmu priecīga par skaistajām un gudrajām sievietēm, kurām ir vairāk bērnu, kuras dod, kuras iegulda, kurām ir daudz mīlestības. Es šobrīd palīdzu tām, kurām tās mīlestības izjūtas nav tik daudz. Kāpēc es to saku? Tāpēc, ka mēs paši [un tikai reizēm pilnmēness] nosakām mūsu izjūtu par sevi. Ha, un bez "bet".

Paldies manām brīvajām dienām, kas man atgādināja par sevi, savu ķermeni un garu! Paldies manām draudzenēm, kuras bagātina manu iekšējo pasauli un dod iespēju uz pasauli paskatīties no dažādiem rakursiem.
Kāpēc es varu tā teikt? Tāpēc, ka es mīlu sevi. Un nebaidos ļaut to darīt vēl kādam.

Sauju manas mīlestības,

Evita
bilde atrasta te.





svētdiena, 2012. gada 21. oktobris

Par un ne par.

Ziniet, šodien varētu rakstīt un rakstīt. Par zelta rudeni un to sajūtu, kad esi piepildīts līdz malām ar spēku, ko vari gūt tikai no zemes. Par beznosacījuma mīlestību, kad vienīgais, ko vari darīt, ir lūgt. Un, nē, ne koķeti, vai spēlējoties, bet pa īstam. Es šodien tik spēcīgi apjautu, ka pasaulē  eksistē kaut kas augstāks par acīmredzamo, kaut kas, ko nekad nevari nopirkt par naudu. Varētu rakstīt par ticību labajam. Par spēcīgāko resursu, kāds mums ir - ticību. Par vārdiem, ko katrs izjūtam pa savam un katrs sadzirdam tieši to, ko mums vajag. Par cilvēkiem, kuri nekad nesatiekas nejauši. Par spēju priecāties. Par spēju piedot. Par bērniem, kas vienmēr ir un būs mūsu skolotāji. Par bērniem mūsos pašos. Par spēju sajust otru. un spēju neizbradāt otra kopto sajūtu dārzu.

Bet es tomēr nerakstīšu. Došu iespēju jums katram uzrakstīt savu stāstu, savu turpinājumu. Jā, lai arī es tos neredzēšu, nojaušu, cik tie būs atšķirīgi.

Spēku un vissirsnīgākie sveicieni, zelta rudenim birstot.

Evita

pirmdiena, 2012. gada 15. oktobris

Melns vai sudrabkrāsas?

Te nu ir manas dažas minūtes brīvā laika pirms sākas ikvakara pasaka, ikvakara zobu tīrīšana utt. nu jūs jau paši zināt, kā tas ir, kad nav tikai rūpes jāuzņemas par sevi vien. Tas ir brīnišķīgi!

Taču mana īsā vakara pasaka  ir par to, cik ļoti cilvēku uztvere ir atšķirīga. Smiesities un teiksiet, vai tad to tikai tagad saprati? Jā, laikam tikai tagad. Vēlreiz. It kā no jauna.
 Ja saki melns, otrs ne tikai var saprast, ka tas ir pelēks, bet viņš var arī mēģināt domāt tavā vietā un teikt - hei, man šķiet, ka īstenībā viņa ar to domāja balts (vai sudrabains). Un tā tie cilvēki apgrūtina savu dzīvi (bet varbūt padara to šķietami interesantāku kā tā mēdz būt), apspiež savas jūtas un izdomā citu vietā, ko viņi ar to domā un kāpēc tā saka. Pamēģini kādreiz pajautāt, ko patiešām šis cilvēks ar vārdu "melns" bija domājis. (Bet varbūt vienkārši tici otram, neapšaubi viņa teikto.)Visdrīzāk cilvēks nudien bija tikai nosaucis šo attiecīgo krāsu un neko vairāk. Viss pārējais, ko apbūvēji ap šo krāsu (smarža, izteiksme, ar kādu teica, patiesā nozīme, asociācija...), ir stāsts par tevi, draudziņ! Nu tas tā, notikumi un pārpratumi pārdomās. Neesiet tik iedomīgi un nedomājiet, ka visi un visas vienmēr runā tieši par jums! Vairākums tomēr domā par sevi.

Paldies par uzmanību! Lai izdodas pārāk tālu neaiziet (no sevis)!


Evita

piektdiena, 2012. gada 5. oktobris

Nediedelē mīlestību.

Es mēdzu [savām draudzenēm, kā arī sev reizēm] teikt - Tevi neviens nespēj pazemot, tikai tu pats/-i sevi. Cik dīvaini, ka mēdzam tik lielu lomu iedalīt citiem savā dzīvē. Sak, nē, es labāk neaiziešu paēst pusdienas, bet izdarīšu darbu līdz galam. Labāk vilkšu tādu kleitu, kas nepārprotami būs atbilstoša manai profesijai. Dzīvošu kopā ar šo cilvēku, jo tantēm tā mierīga sirds. Es labāk izvēlēšos tās lietas dzīvē, ko vairums no manām paziņām akceptēs. Labāk melošu sev un citiem, jo tā ir ērtāk. Un tā jau var turpināt.
Gan jau jums arī ir stāsti par to, cik liela ir bijusi mammas/vecāku loma kaut kādās jūsu izvēlēs. Kaut kādā vecumā jau tas, protams, ir normāli, tikai tajā nevajadzētu iestrēgt. Un tā mēs dzīvojam galvenokārt citiem, aizmirstot, kas paši esam.
Reizēm paprātojam, kāda būtu manis pašas izvēle, ja mamma/tētis/vecmamma nebūtu, piemēram, piespiedusi spēlēt vijoli vai spēlēt futbolu. Bieži vien pienāk kaut kāds brīdis (briedums?), kad saproti - kaut kas nav kārtībā, no manis palicis pāri tik bīstami maz. Tad cilvēki sāk meklēt sevi. Caur dažādām garīgajām praksēm. Meklē, pazaudē, atkal meklē, gandrīz atrod, šķiet, ka atrod, viļas, atgriežas pie ierastā, atkal meklē, atrod, pilnveidojas...
Es šobrīd tā diezgan uzskatāmi redzu mazos cilvēkus, kuri ir tik spēcīgi ievainoti ar vecāku vārdiem, darbiem, kuri cīnās par sevi, kuru ego ir absolūti jau salauzti, kuri netic sev, uzskata sevi par necilvēku, par izplatījumu kosmosā... Ir reizes, kurās es nudien valdos, lai nesapurinātu šos vecākus. Šodien tā bija.Taču, man neviens nav devis tādas tiesības. Iespējams un visdrīzāk, šis cilvēks dara tā, kā viņam šķiet vislabāk viņa bērnam. Acīmredzot iepriekšējā reizē [mēdz arī dēvēt par dzīvi] pati esmu kko "salaidusi dēlī", ka šobrīd ir jāpalīdz apmulsušajiem kaut nedaudz tikt uz tā ceļa, kas vismaz negrauj. Es mēģinu, neatdodot sevi, mēģinu.

Jā, pārstāj diedelēt mīlestību. Tā ir Tevī. Met malā rūgtumu un neatvem pāri darījumus. Neesi rigīds. Esi drīzāk elastīgs. Atver savu sirdi. Nebaidies just, just ārpus pieņemtā rāmja [ar šo nav pārāk viegli, vai ne?]. Tu taču zini, ka notikumi ir Tavas iekšējās pasaules spogulis. Ja gribi skaistas lietas savā dzīvē, tev jāmēģina kļūt skaistam, haoss jāpārvērš par sakārtotu laiku un telpu. Tas taču ir tā vērts, vai ne?

Gribas vien piebilst - vot ja takaja. :) Neprotu es savādāk. Nesanāk man humoru laist. Un neprotu es rakstīt par to, kā es braucu ar busiņu šodien. Ņemiet par labu.

Evita

bildi atradu te.

Kā es pēc Tevis ilgojos.

Čau, pavasari jūti? nejūti? Es arī ne pārāk. Bet mirkļos, kad saules stars noglāsta vaigu, gribas kustināt degunu un smaidot nočukstēt: &#...