ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris

Šodien es domāju tā.


- Ir jābeidz sevi šaustīt par to, vai es rīkojos pareizi, vai nepareizi. Tam vispār nav jēgas. Kaimiņš un arī pat tava mamma nezina, ko Tu tagad gribi darīt, vai ko Tu jūti, vai, ko Tev kāds vai kas nozīmē. Sper soli - pirmo, nākamo, dari un Tev būs iespēja uzzināt pašam sev, vai tas Tev der vai nē. Vienkārši go for it.

- Sabiedrība un mediji tik fantastiski prot atrast mūsu vājās vietas. Ko mēs neprotam, kas mums vēl jāprot un jāpilnveido. Vai esmu laba mamma? (Vai vajag barot ar krūti vai nē? Cik ilgi? Utt.) Tas ir pats būtiskākais jautājums, uz kuru atbildi meklē tūkstošiem māšu. Visbiežāk žurnālos, jo vienkārši sasniedzami. Vairāk jūti, ļaujies just, ko Tev nozīmē Tavs bērns, ko Tev nozīmē uzņemties rūpes par mazāko. Saka, ka mammas vispār nemaz nevarot nodarīt pāri, jo viņas vislabāk zina, kas vajadzīgs viņa mazulim, tikai reti sevī ieklausās un reti notic sev.

- Dzīves mērķi, mīlestībasun noderības izjūta mūs uztur pie dzīvības. Kad tas viss izsīkst, arī dzīvības liesma pamazām izdziest. Uzraksti, ko Tu gribi izdarīt un kā to domā sasniegt! Raksti gan mazās, gan lielās lietas! Un seko tam līdzi. Jūti, kā mainās Tavas sajūtas, to pamazām piepildot?

- Cilvēki paši ir novilkuši sev kaut kādas robežas, ierāmējuši sevi. Es arī. Tikko vienu rāmi izjaucu. Jūtos mierīgāk. Tu drīksti tuvoties, ja gribi! Tu drīksti runāt, ja vēlies. Tu drīksti uzrakstīt, ja jūties tā. Es atļauju, ja Tev vajag atļāvēju.
Bērni tā bieži nepagaršo kādu ēdienu, jo mamma saka, ka nav gards, netiekas ar citiem bērniem no pagalma, jo nav īstie...

- Kāda kundze man vakar teica: „Es nesaprotu, kā var likt vīrietim iznest atkritumus! Vai tad viņš kāds atkritumu runcis? (..) Mēs darījām visu kopā. Kopā paēdām, es mazgāju traukus, viņš slaucīja. (..) nedrīkst vīrietim noņemt viņa naudu. Kur gan paliek viņa galva?” Viņa savu vismīļāko vīrieti satika 48 gadu vecumā un kopā nodzīvoja laimīgus 14 gadus. Tagad viņa mācās dzīvot viena. Es viņai teicu, ka viņa ir laimīga sieviete, ka izbaudījusi mīlestības pilnus 14 gadus. Viņa man piekrita.Acīs bija redzamas asaras.

Šodien dzīves mīlestības jūtas manī aktivizējušās. Reizēm tā vienkārši notiek, vai ne?


Evita

trešdiena, 2011. gada 26. janvāris

par puikām.


Man reizēm tīk teikt – parunāsim par puikiem! Tā kā sen neesmu runājusi, nāksies vien rakstīt.
Patiešām divas dienas manu uzmanību pievērsa tieši puikas. No agra rīta dzirdēju autobusā, ka klusā balsī kāds kko dzied, mana meita vēroja dziedātāju, arī es apskatījos. Puika. 4-5 gadi. Jā, puika turēja piespiestu pie sevis automātu. Nē, viņš neizskatījā piemīlīgs, kā man šķita, kamēr neredzēju viņu. Puika bija lepns par savu stroķi. Kā jau kārtīgiem puikām pieklājas. Viņš jau saprata, ka tā ir manta, kas viņu atšķir no citiem un tad, kad manta ir blakus – viņu ievēro. Vēl tikai pasmaidīju, ka vēl dziesmiņu dzied, nevis ar automātu mērķē un izspēlē kādu nāves ainiņu.

Mazliet vēlāk, es apsēdos tramvajā blakus citam puikam. Lielākam, vecākam, varētu teikt jau jaunam vīrietim. Manu uzmanību piesaistīja tas, kā viņš palūdza jeb drīzāk nepalūdza, lai palaižu viņu sev garām, jo jāizkāpj. Tas nebija brutāli, bet bikli gan. Viņs pagrieza galvu un paskatījās uz mani. Es sapratu un piecēlos. UN – viņš pamāja ar galvu, tā pateikdamies. Forši, nodomāju. Šitā puikas mamma gan var lepni smaidīt un justies kā laba mamma. Ne jau visi ir tik droši, lai skaļi pateiktu, bet reizēm nemaz nevajag arī. Tad tajā pašā tramvajā iekāpa pusaugu puikas. Viens par braucienu samaksāja, pārējie viņam asistēja ar skatieniem. Puikas dažādi. Un es nodomāju – ak, mammas un tēti, cik daudz jūs tērējat savu bērnu apģērbā un tajā, lai viņš iegūtu kādu statusu vienaudžu vidū, kas, protams, ļauj savā veidā izdzīvot tai vidē. Puikas nebija dikti skaļi, bet viņi uz Bērnu pasauli devās ar kādu konkrētu mērķi. Un tad es pa tramvaja logu ieraudzīju no viena šī jaunieša mutes lēnām tekam siekalas. Nu viņš tā kā spļāva, bet to darīja tā īpaši graciozi. Es tikai pamanīju, ka netālu no viņiem stāvēja divas simpātiskas meitenes. Iespējams, tēviņi sajutuši mātīšu smaržu (šis nav tā domāts kādu apvainot, drīzāk tuvāk dabai gribēju to atspoguļot), tādā veidā gribēja piesaistīt uzmanību. Nē, nē, viņi netrallināja, kā to dara, piemēram, putni. Bet doma jau tā pati.

Un tad mans novērojums par puikām tika noslēgts šorīt. Kamēr mammas savus bērnus steidzina, elš un pūš, kā to daru arī es, velkot ragavās savu meitu, vīrieši to atrisina ar spēku – paņem paceļ, ieceļ, izceļ, uzliek bērnu uz kakla... Es domāju, ka spēks viņiem reizēm arī palīdz, ne tikai traucē.

Lūk, par puikiem šo to esmu parunājusi. Puikas izaug un kļūst par vīriešiem, un tas atkal ir cits stāsts (domājams pavisam jauks) citai dienai vai vakaram.

Kā reiz Karls Rodžers ir teicis, ka katra personība ir vērtība pati par sevi un ir pelnījusi par to cieņu. Manuprāt, tieši vārds cieņa mūsdienās izskan mazāk. Un ikreiz, kad saskaros, ar cilvēku, kas ar patiesu cieņu un mīlestību stāsta par saviem vecākiem vai mammu, vai.., manī arī rodas cieņa (varbūt pat maigums) pret šo cilvēku.

Cik viss ir vienkārši, vai ne? Un tā tam būs patiešām griezties… ko un kā pats izvēlēsies, to dabūsi. Un es zinu, ka cilvēkam ir pašam iespēja izvēlēties, kā dzīvot šo dzīvi. Būt brīvam, atkarīgam vai nepiepildītam, piemēram.

Lai jums izdodas izbaudīt dienu!

Un man šķiet, ka šodien ir tāds sniegs, no kā var izveidot sniega vīru. vēl manī ir sajūta, ka pavasaris vairs nav aiz kalniem!ehh.

uz tikšanos,
evita

bilde no http://blog.newsarama.com

pirmdiena, 2011. gada 24. janvāris

resilience jeb dzīves spars.


Patiešām dīvaina nakts. Es domāju, kas notika ar manu miegu? Kāpēc tas pēkšņi pārrāvās un viss. Pulkstenis rādīja divi naktī, bet es pamodos. Cilvēkiem divos parasti ir visciešākais miegs. Skatījos griestos, tad pa logu, tad slēdzu datoru un mainīju bildes ekrānam. Acis sāpēja, jo gaisma bija par spēcīgu. Es patiešām gribētu zināt, kas notika tai brīdī ap mani. Varbūt kādi dēmoni knakstījās apkārt? Hmm, nezinu, pēc stundas es mēģināju vēlreiz gulēt. Manam sunim ir tāds netikums, viņš lien zem manas segas. Un šonakt viņa miegs arī bija tāds nervozāks kā parasti. Bet varbūt man tā šķita, jo mans miegs vairāk nebija tik ciešs kā līdz tiem diviem.

Taču šodiena man ir darbīga diena. Esmu izdarījusi to, ko pagājušajā nedēļā atliku. Un, ziniet, es papildināju savu CV un nosūtīju uz pāris vietām, kas likās atbilstošas manam profilam. Pēc tam, kad pār mani ir nākusi apskaidrība, ka līdz spicei (un tikai spicē esošie var ar šo profesiju nopelnīt) man vēl gabaliņš ir ejams (tas mani nenovirza no mērķa, es tik un tā paralēli papildinu savu profesionālo pieredzi), man ir palicis vieglāk elpot. Šī apskaidrība man dod iespēju paskatīties uz sevi un savām prasmēm mazliet plašāk. Esmu sapratusi, ka mana maģistra darba tēma būs saistīta ar vecu cilvēku reziljences jeb dzīves spara izpēti un autorprogrammas izveidi. Sabiedrība daudz runā par bērniem un viņu vecākiem, bet bieži vien pensijas vecuma cilvēkus aizmirst. Es pavisam nejauši – jauši pagājušajā gadā iemaldījos sociālā dienesta Ābeļzieds mājā, kas nebūt nesmirdēja kā varētu šķist (jo tāds tomēr vairākumam priekšstats par sociālajiem dienestiem un līdzīgām vietām), bet tieši otrādāk – bija skaisti izremontēta. Un galvenais, tā vadītāja un darbinieces bija fantastiski pozitīvas, inovatīvas, aktīvas un reālistiskas. Viņas rūpējas par to, lai cilvēkiem, kuri beiguši aktīvās darba gaitas un daudzi (vairāk tomēr daudzas) arī apglabājuši savus dzīvesbiedrus, justos noderīgi, lai viņiem būtu, kur atnākt un uzzināt, ko jaunu. Tas mani pārsteidza un aizkustināja. Tas atkal ir stāsts par to, ka rodas sajūta, ka es pati kļūstu labāka, esot kopā ar šiem cilvēkiem. Kā viņas pašas saka, pie viņām ir cilvēki, kuri atnāk un kļūst par savējo vai arī otrreiz vairs neatgriežas. Es domāju, ka tā ir lieliska sajūta, darīt kādu laimīgāku, noderīgāku, prasmīgāku, zinošāku.

Es iedomājos arī par savu vecomammu, kura dzīvo viensētā, labu gabalu no lielceļa. Es nezinu, vai viņa ietu uz šādu centru. Es arī īsti nezinu, kāds ir viņas dzīves spars un resurss šai dzīvei. Iespējams, tā ir zeme. Vienkārši mūsu pašu zeme, kuru var uzrakt, sataustīt, samīļot plaukstā, saslapināt un kurā var kaut ko skaistu un noderīgu iestādīt. Es ļoti gribētu šovasar viņai palīdzēt uzpost viņas sētu. Domāju, ka no interneta viņa atteiksies, kaut tas palīdzētu mums biežāk sazināties. Reizēm es viņu apbrīnoju par izturību, kaut zinu, ka dzīvē viņa ir tik daudz pārcietusi un izcietusi. Tas savukārt man dod iedvesmu palīdzēt arī citiem veciem cilvēkiem – tos uzklausot, dodot iespēju padomāt un izvēlēties. Jo būt ar kādu kopā – tas dod gan spēku, gan enerģiju, gan sajūtu, ka neesi gluži viens uz pasaules. Un to es nesaku tikai par veciem cilvēkiem. Arī par sevi.

Lai veicas gan Tev, gan man!

Evita

bilde: http://www.corbisimages.com

ceturtdiena, 2011. gada 20. janvāris

un es zinu, neviens manā vietā to nedziedās…



Tieši šodien, līkumojot pa Āgenskalna priežu ceļiem, pie manis atnāca šie vārdi. Ja ne es pati, tad kurš gan? Ziniet, bailes jeb nedrošība tik daudz procesus apstādina.

Es esmu vairakkārt pie sevis noskandinājusi, ka tas man jāizdara, bet, kā paņemu telefonu, es to atkal nolieku. Tad es izdomāju, varbūt rītdien. Tad es jau pārliecinātāk pie sevis nosaku, ka nu rītdien, tad gan piezvanīšu. Un, saprotams, ka tad, kad pienāk rītdiena, es atkal vilcinos. Vēlāk jau tas zaudē savu aktualitāti. Iespējams, kaut ko esmu nokavējusi. Iespējams, man to nemaz nevajag, ja jau tā vilcinos. Bet, atzīšos, man nepatīk zvanīt. Es labprātāk tiekos ar cilvēkiem aci pret aci. Es labprātāk aizbraucu uz biroju un noskaidroju. Jā, es labprātāk uzrakstu epastu, kaut reizēm tas pat ir apgrūtinoši un kaitinoši. Tāpēc, ja nu Tev piezvanu, tad zini, man ir, ko Tev teikt. Patiesībā jau gluži tik traki ar mani nav, es zvanu itin bieži, es esmu iemācījusies ar sevi sarunāt un saprast, ka nekas traks jau nevar pa to telefonu notikt. Bet reizēs, kad man jānāk ar savu iniciatīvu, es sevi mazliet piebremzēju. Protams, zinu (un kā vēl zinu), ka tās savā ziņā ir bailes no atraidījuma, jo tas kādreiz ir bijis sāpīgi, kad tavu ideju (cilvēka uztverē - tevi pašu) noraida vai nepieņem. Taču ir cilvēki, kuriem nav problēmu piezvanīt (bet viņiem atkal citas lietas sagādā problēmas, piemēram, kaut ko izdarīt līdz galam). Manam tētim gan nekad nav bijušas problēmas piezvanīt, ne agri no rīta, ne agri no rīta brīvdienās. Lūk, viņš nebaidās no iniciatīvas izrādīšanas.:) Bet tas jau ir cits stāsts.

Ar to es gribēju pateikt, ka uzņemties atbildību par savu dzīvi un notikumiem tajā, ir būtiski, bet, tas viss nav ielikts šūpulī, kā varbūt kādam varētu šķist. To cilvēki apgūst, katrā jaunā situācijā atkal kaut kas sākas no gala. Tikai es pati (un tu pats) varu zināt, kas man ir svarīgi. Tikai es pati varu spert soli uz priekšu, nākt ar savu iniciatīvu, lai skatītos, kas notiek tālāk. Reizēm tās durvis ir arī jāatver, lai uzzinātu, kas notiek aiz tām. Es zinu, ka notiek brīnumu lietas. Foršas, tādas, kas iedvesmo, liek smaidīt un justies vajadzīgam...
Reizēm ir būtiski ļauties un ieklausīties sirdī (sajūtās), nevis tik daudz prātot un analizēt…

Šovakar es satikšos ar interesantu meiteni. Šķiet, pirmo reizi es satikšos ar svešu cilvēku, lai padalītos pieredzē, apmainītos domām, vienkārši, lai redzētu citus ceļus un iespējas. Es varētu teikt – vai ir vērts, kas tad tur būs, ko tad es pati nezinu...utt…, bet es saku – jā, super, man prieks par šādu iespēju!

Un tā jau, šķiet, lielās lietas arī notiek. Kāds kādu satika un dzīvoja laimīgi…
Lai arī jums negaidīti jaukas satikšanās!

Evita

p.s. bilde ir mana asociācija par tēmu uzdrīkstēties..uhh, kkas tur IR. tīk:)

no http://www.fulloma.com

otrdiena, 2011. gada 18. janvāris

vakara saruna.


Šodien tāda trakoti laba diena. Lietus līst. Slidens ir bez gala. Un sāku domāt, ka patiešām tie gumijotie apavi arī man būs jāiegādājas. Bet par tādām praktiskām lietām es laikam nebūšu tā, kas daudz izteiksies, ieteiks, vērtēs, fotografēs.

Brīvdienās, par spīti lieielam nogurumam, biju ciemos pie draugiem. Un priecīga par to. Mazliet gan bažījos par to, kā būs. Sen nebijām tikušies. Un pirms tam pie sevis biju nospriedusi, ka nozīmīgi viņi noteikti būs vienmēr, bet kā šīs attiecības turpināsies, nezinu. Reizēm, kad cilvēks ir iekšā kādā procesā, viņš nevar apskatīties uz visu it kā no malas. Vienkārši viņš redz krāsaināk, neredz, vai rāvējslēdzējs ir vaļā, vai zeķubikses valdziņš nav iziris. Tāpēc arī es biju mazliet visu nolikusi malā un vienkārši ļāvusi notikt. Un notika viss nepiespiesti. Spēju pahihināt par sevi, uzskatu par cilvēka dvēseles spoguli. Šajā vakarā pasmējāmies gan par sevi, gan viens par otru. Mūsu sarunas vijās no vienas tēmas uz otru. No nopietnākas uz mazāk nopietnu, tad bērnu atrakcijas un sarunas par maratonu. Tātad šogad jāpiedalās. Nē, nē, ne jau garajā distancē.

Mēs tai vakarā runājām arī par attiecībām. Par to, kādas tās ir. Spēju paironizēt arī par savējām. Ir cilvēki, kuri ir kopā diendienā, bet patiesībā nav kopā. Viņi ir aizmirsuši, kā tas ir - pajautāt par otra dienu, par otra sajūtām, padalīties ar savējām. Sen aizmirsuši, kā tas ir nodarboties ar seksu, bet varbūt ar mīlestību, jo visbiežāk jau tehniski visu it kā izdara, jo pienākums taču? :) ir cilvēki, kuri ir ļoti centīgi attiecībās, viņi neaizmirst pateikt paldies par izdarītām lietām, vēl vairāk, viņi prot atdarīt ar labu. Viņi gadu gadiem viens otru pārsteidz ar kādu vēstuli dienas vidū vai noskaņu vakarā. Ir pāri, kuri tiekas reti. Bet tad, kad ir iespēja, viņi jūtas satikušies. Viņiem ir, ar ko dalīties. Ir attiecības, kuras nekad nav bijušas, bet tās ir tikai kāda prātā, iztēlotas, izsapņotas - kā būtu, ja būtu. Ir attiecības, kuras pēc ķīviņa vienmēr beidzas ar gultu, tatad šis pāris zina, ka ir vērts ķīvēties. Ir attiecības, kuras ir izturējušas kādu kopīgu pārdzīvojumu, un cilvēki ir kļuvusi vēl tuvāki viens otram. Ir attiecības, kur kāds ir bijis neuzticīgs, bet tomēr ir atgriezies esošajās. Ir attiecības, kurās bērni tiek radīti mirkļos, kad rodas sajūta - tūliņ, tūliņ kāds var aiziet, un tad bērns uz kādu laiku šo pāri satur kopā. Ir attiecības, kurās abi ir pateicīgi, ka spējuši viens otram piedot pāri darījumus, bet par pašiem pāri darījumiem nerunā. Ir paralēlās attiecības, ir trijstūri un četrstūri, ir vientuļnieki un savādie...

Un tā varētu turpināt. Cilvēki dzīvo tik dažādas dzīves. Cilvēki izvēlas tik dažādi piepildīt savu ego. Tas, kas der man, neder citam. Kāds jūtas laimīgs situācijās, kad cits nevar iedomāties sevi viņa vietā. Kādam vajag cieši, cieši, citam – tikai reizēm. Galvenais jau paša izjūta par to, kas ar tevi notiek. Reizēm ir tikai kāda dīvaina nojausma, kāda kņudinoša sajūta pakrūtē, kas liek manīt, ka kaut kas ir jāmaina. un ne vienmēr tas nozīmē aizbēgt.
Jāatzīst, ka es pati esmu kļuvusi daudz tolerantāka pret attiecībām, kādas ir visapkārt. Kādreiz nudien būtu gribējusi teikt – ak, šausmas. ir reizes, kad arī pārskrien drebulis, visbiežāk dēļ attieksmes. Tomēr arvien vairāk saprotu, ka galvenais, lai pati zinu, kas der man...

Nu re, cik produktīva mana ciemos iešana bijusi. Sapratu, ka uz positivus atkal gribas. Saelpoties to gaisu, mūziku un atmosfēru, nopirkt jaunus auskarus un nekādā gadījumā nestrādāt.

Lai neslīd!

Evita

bilde no http://www.treehugger.com

piektdiena, 2011. gada 14. janvāris

cēzara salāti, profesori un joka pēc...

Ak, atvainojiet, ka biju tik ilgi prom. Nekur tālu gan nebiju, bet tomēr rakstīt nesanāca, jo negribējās. Jums tā arī kādreiz ir, ka reizēm pēkšņi negribas to, ko esat mīlējis darīt. Pēkšņi siermaizīšu vietā sagribas Cēzara salātus.

Šī nedēļa man ir iemācījusi:

- būt vēl godīgākai pret sevi, jo visgrūtāk ir sev piedot nevīžību un paviršību, citi pat varbūt to var nepamanīt un tam nav pat nozīmes;
- to, ka man cilvēki neatsaka palīdzību. Vēl vairāk – viņi par mani uztraucas. Taču palīdzību lūgt man pašai patiesībā ir ļoti grūti;
- kritisku domāšanu. Lai arī ko Tev saka it kā sasniegumiem bagātāks cilvēks, vienmēr ir jāizvērtē, vai tas patiesām atbilst tam, ko vajag. Nebaidīties pastāvēt uz savām domām, aizstāvēt tās. Man gan bieži vien ir otrādāk, ka aizstāvu par daudz līdz iekarstu un saprotu, ka esmu sarunājusi to, ko varbūt nemaz nevajadzēja. Profesori arī mēdz kļūdīties, kas gan, protams, nav nekas ārkārtējs. nepatīkamāk ir tad, ja profesori nespēj atzīt savas kļūdas. Tas man šķiet pavisam nesmuki.
- šonedēļ atteicos no viena projekta, kas man no vienas puses patīk jeb patika, bet no otras – radīja ne pārāk labu pēcgaršas sajūtu. Jā, man gribas kaifu no tā, ko daru un ar to, ko daru. Un tas man ir būtiskāk ka izpatikt.



- joka pēc alfabēts tiek pasludināts par mēneša skaņdarbu mūsmājās. Tas skan un to jādzied - trolejbusā, ejot pa ielu, ejot gulēt un mostoties. Paldies idejas autoriem un skaņdarba rakstītājam un izpildītājam (:. Es patiešām apbrīnoju Indru Sproģi par šīm viņas idejām un to, ka alfabētu bērni iemācās ar tēlu palīdzību (asociatīvā atmiņa jeb eidētiskā domāšana). Kur gan ir psihologi, ka neko šādi radošu nerada? Hmm…
- ko lai vēl saku jums? Es pasakos par šo grūto un vērtīgo šīs nedēļas pieredzi. Paldies Katei par idejām, kas mani saskurināja, paldies Uģim par cita veida atbalstu, paldies Ditai, ka uztraucās, paldies klientam par to, ka visus manus priekšstatus apgrieza kājām gaisā, paldies Līgai, ka piezvanīja, paldies Betijai par pacietību un apskāvieniem, paldies manam sunim, kas izvelk mani ārā, paldies man pašai par uzdrīkstēšanos, paldies jums par apmierinātām sejām, kuras es diemžēl neredzu un to, ka apciemojat..

Lai jums izdevusies nedēļas nogale! Es neplānoju būt uz kalna, bet es mācīšos un varbūt arī pēcāk iedzeršu kādu vīna glāzi, kas to lai zina :)!

Evita

foto:http://easyget.lv/

piektdiena, 2011. gada 7. janvāris

par cilvēkiem, kuri...


Ēdu haribo končas un domāju. Šodien man domājamā diena. Bet es vairāk gribētu darbīgo dienu. Par ko es domāju, tūliņ nāksies jums arī uzzināt.

1. Par cilvēkiem, kuri ir savās vietās. Viņiem ir īstās attiecības, īstie draugi un paziņas, viņiem viss padodas viegli. Viņiem ir darbs, kuru viņi mīl un prot, un saņem par to algu, ar kuru var arī mazliet šķiesties. Cilvēki, kuri ir īstajā vietā saka, ka dzīve ir burvīga. Viņi ceļo un tiekas ar cilvēkiem. Viņi ir atvērti jauniem kontaktiem un ja nav, tātad ir tik pašpietiekami, ka šobrīd tas viņiem nav aktuāli. Viņi neuztraucas par izpīpēto cigareti vakarā pirms miega. Un nelasa morāles citiem par to. Šie cilvēki rada skaistus darbus, jo viņiem ‘viss iet kā no rokas’. Protams, ka šī ir stāsta redzamā daļa, bet es šodien domāju tikai par to, ko var saredzēt. Visbiežāk, šādi cilvēki var darīt gandrīz jebko, un viņiem sanāk. Ir labs biroja vadītājs, tad labs fotogrāfs, tad kļūst par labu žurnālistu vai jogas pasniedzēju. Bet varbūt vienkārši šie cilvēki prot izmantot to, kas viņiem dots, varbūt viņi spēcīgāk jūt, pa kuru ceļu viņiem jāiet?
Šodien nejauši atklāju Aigas Rēdmanes blogu un darbus. Es nodomāju, ka viņa IR viena no tām, kura IR īstajā vietā. Dikti skaista pasaules izjūta.

2. Par cilvēkiem, kuri man pietrūkst. Pietrūkst viņu padoms, pietrūkst iedrošinājums un atbalsts. Varbūt vienkārši kopā būšana man pietrūkst. Un ir reizes, kad es vispār nevaru saņemties, lai neklausītos kādu vienu konkrētu dziesmu vairākas reizes pēc kārtas, jo tā man ar kaut ko asociējas, vai nespēju nelasīt grāmatu, kas man kaut ko māca un stāsta, bet es nespēju uztvert būtisko jeb drīzāk man grūti to realizēt dzīvē, jo ir smagie akmeņi tai pekelē paķerti līdzi, kas velk uz vietu, no kuras sāku kāpt tai drošsirdīgajā kalnā.

3. Par to, kura ir mana īstā vieta un laiks. Par laiku jau laikam ir skaidrs, ja jau esmu te, tātad tas manējais, bet jautājums, cik kvalitatīvi to izmantoju (ja jau par sevi raxtu). Var jau arī apstāties pie kaut kā maziņa, bet es jūtu, ka es varu vairāk. Jūtu, bet vēl neredzu to tiltu, pa kuru man jāiet.

4. Jāatzīst, ka es domāju arī par to, kā lai izdzīvo par tik, cik jāizdzīvo. Un kā vēl kaut ko varu pieplusot. Es ļoti vēlos šai ziņā brīvību. Tieši tāpēc es domāju arī par to, ja esi ieguldījis 7us gadus savā profesionālajā izglītībā (turpinot vēl ieguldīt) un pašizaugsmē, vai tas nozīmē, ka jādara tikai šis darbs? Man nesen viens ķirurgs teica: „Evit, ko Tu domā, te taču tie cilvēki ir par stulbu, lai ietu pie psihologa!” Skarbi izklausās, bet ārsti ir skarbi, un es viņu saprotu, un viņš negribēja kādu aizvainot personīgi, bet gribēja man parādīt esošo situāciju. Mjā, es novilku, bet es būtu sasodīti slikta friziere, un es neprotu neko citu darīt! Bet varbūt man ir vērts padomāt. Domām taču esot liels spēks, un varbūt tas vienkārši dod iespēju uz mirkli atslābinaties.

5. Rītdien manai meitai ir dzimšanas diena. Bērni nudien aug ātri. Viņai būs jau četri gadi, bet to dienu, es atceros ik pa sekundes simtdaļai! Betija, es Tevi arī mīlu līdz debesīm un atpakaļ (tādas rindas viņa man velta pirms miega pele atnākusi mūsmājās!)

Lai Jums izdevusies piektdiena un ir lieliska nedēļas nogale! Tie, kuri spiesti pa gultām gulšņāt un slimot, veseļojieties, tātad labs laiks, lai noskatītos kādu jaunu filmu!

Evita.

foto

ceturtdiena, 2011. gada 6. janvāris

saruna noklausīta.



- Putnumeiten, nekļūsti par ledus meiteni! Par karalieni vēl jo vairāk nē.
- Bet kāpēc ne?
- Ir tik daudz skaistu iemeslu, kāpēc nē? Un kas vispār tas par jautājumu?
- Reizēm tik daudz saltuma apkārt, man grūti sasildīt sevi.
- Es negaidīju no TEVIS tādu vārdus. Tu taču esi tā, kas silda.
- Jā, esmu. Es zinu to. (viņa pasmaida tik tikko pamanāmā smaidā.)
- Putnumeiten, ko lai es daru, lai Tev kļūtu silti?
- Tu jau zini atbildi, ja saki, ka mani pazīsti. Kāpēc cilvēki vienmēr grib uzreiz palīdzēt? Vai jūtas vainīgi? Vai atkarīgi no manas labsajūtas? Es reti pieņemu palīdzību, Tu jau to zini, vai ne? Bet mani sildītu Tavas labās domas. Domas, ne vārdi. Vārdi mēdz nebūt patiesi. Vēl Tavas acis, kas smaida, mani sildītu un ledu kausētu. Vēl nemanāmā klātesamība mani sildītu un vaiga maigais pieskāriens.
- Es centīšos, cik spēšu! Varbūt atkarība, bet varbūt mīlestība man liek rūpēties par Tevi.
- Jā, mīlestība mūs izglābs. Tevi un mani. Vēl pastaigas garas un maza vientulības deva.
- Es reizēm redzu, ka Tu skumsti bez gala.
- Nē, es neskumstu gan, Tu, muļķa desa, es tikai skaļi nesmejos. Un neizprašņā mani! Dzīvo, tas noteikti ir tā vērts, ja esam pasaulē un vēl satikušies!
- Putnumeiten, nekļūsti par ledus meiteni!
- Ledus meitenēm taču sirds ir no ledus, bet mana tik dzīva un karsta. Tā jūt. auč. Un saruna beigta!


bilde: http://www.vectorstock.com

otrdiena, 2011. gada 4. janvāris

Meitene, kas skatīsies acīs un smaidīs par mani


Tieši šāds teikums kādu meklētāju ir atvedis līdz putnu lapai. Esi sveicināts. Es Tev varu pastāstīt tikai to, ko pati zinu. Zinu, kad smaidu, vai – kad mazliet smaidu. Zinu arī to, kad ne pārāk daudz smaidu. Zinu, kad gavilē mana sirds. Un kad tā jūtas kā mazā sprostā ieslodzīta.

Vispirms es gribu teikt tev, ka tā jau tas nenotiek. Reti varēsi izlasīt gatavu recepti attiecībām vai savstarpējai patikšanai. Un ja izlasīsi, tad tik daudz kas būs atkarīgs no vēl veselas rindas mainīgajiem, ka ne vienmēr rezultāts būs, kādu vēlies. Tāpēc tālāk droši vien vari arī nelasīt, kaut es jau arī nemaz nezinu, ko Tu biji domājis ar šiem meklētajiem vārdiem.

Ieteiktu Tev arī saprast, kas Tev tajā ir nozīmīgs (process, izjūtas, gala rezultāts..), un kāpēc informāciju meklē virtuālajā pasaulē. Jā, jā, es arī zinu, ka tā ir drošāk un vismaz neviens neredz Tevi pašu, Tavu izskatu un uzvedību. Man tomēr liek smaidīt drosmīgi cilvēki, kuri var pienākt klāt un paši ieskatīties manās acīs. To, ko es noteikti jūtu, ka meitenes šobrīd ir daudz uzņēmīgākas, es pat teiktu agresīvākas. Iespējams, tā ir ziņa, ko viņas saņēmušas no savām mammām, ka par puišiem ir jācīnās un ka citām meitenēm nevar uzticēties (it sevišķi, ja tas ir saistīts ar vīriešiem..), kas liek tā rīkoties. Ja es būtu puisis, laikam bēgtu neatskatoties no agresīvas, skaļas un mākslīgas meitenes. Jāatzīst, ka es bēgu tieši no tāda tipāža puišiem arī. Un bieži arīno tādiem, kuriem nevaru dot, ko viņi vēlas. Vēl pavisam nesen tramvajā man priekšā apsēdās vīrietis, kurš varbūt nebija skaļš un mākslīgs, bet viņš bija ļoti uzbāzīgs. Kaut no citas puses skatoties – kā tad lai viņš savādāk dabū to meiteni, kas skatīsies acīs un smaidīs par viņu!? Saprotams, ka uzsākot sarunu. Un ticu, ka to izdarīt nemaz ar’ nav viegli. Tāpēc laikam tam, vai saruna notiks vai nē, ir pamatā arī kaut kāda ķīmija, kas sastāv no vairākiem būtiskiem elementiem – smaržas, garšas, acu skatiena, otra sajušanas… un varbūt arī zvaigžņu vai planētu stāvokļa.

Cilvēku savstarpējās attiecības vienmēr ir bijusi aktuāla tēma, par ko runā vai raksta žurnālos. Cilvēki, gadiem ejot, mēģina sakārtot attiecības ar sevi, ar saviem vecākiem, kuri saviem bērniem līdzi bieži vien iedod kādu nastiņu (noslēpumu, topdogu, stereotipu, priekšstatu), ko nest, protams, pašiem neapzinoties. Tomēr visbiežāk cilvēki mēģina atrast vainīgos pie kaut kādām savām neveiksmēm, nepaskatoties uz sevi, uz savām attiecībām gadu gaitā viņa paša dzimtā. Bieži vien saprotot kaut kādas būtiskas lietas par saviem radiniekiem, ir vieglāk saprast pašam savu uzvedību un to, kāpēc man tik ļoti vajag, piemēram, lai kāds skatās man acīs un smaida par mani. Te katrs, protams, var ielikt sev būtiskāko. Piedāvāju atpazīstamākos variantus: lai visiem viss ir labi, lai mājās nav strīdu, lai par mani nepadomā, ka es to neprotu, lai neredz, ka es smēķēju, lai nezina, ka esmu bijis/-usi precējies/-usies, lai mans bērns iegūst labāko izglītību, lai mani nepazemo citu priekšā, lai no mājas ‘ārā neko nenes’….)

Skatos acīs un smaidu,
evita

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...