Pāriet uz galveno saturu

Ziņas

Tiek rādīti šajā datumā publicētie ziņojumi: janvāris, 2011

Šodien es domāju tā.

- Ir jābeidz sevi šaustīt par to, vai es rīkojos pareizi, vai nepareizi. Tam vispār nav jēgas. Kaimiņš un arī pat tava mamma nezina, ko Tu tagad gribi darīt, vai ko Tu jūti, vai, ko Tev kāds vai kas nozīmē. Sper soli - pirmo, nākamo, dari un Tev būs iespēja uzzināt pašam sev, vai tas Tev der vai nē. Vienkārši go for it.

- Sabiedrība un mediji tik fantastiski prot atrast mūsu vājās vietas. Ko mēs neprotam, kas mums vēl jāprot un jāpilnveido. Vai esmu laba mamma? (Vai vajag barot ar krūti vai nē? Cik ilgi? Utt.) Tas ir pats būtiskākais jautājums, uz kuru atbildi meklē tūkstošiem māšu. Visbiežāk žurnālos, jo vienkārši sasniedzami. Vairāk jūti, ļaujies just, ko Tev nozīmē Tavs bērns, ko Tev nozīmē uzņemties rūpes par mazāko. Saka, ka mammas vispār nemaz nevarot nodarīt pāri, jo viņas vislabāk zina, kas vajadzīgs viņa mazulim, tikai reti sevī ieklausās un reti notic sev.

- Dzīves mērķi, mīlestībasun noderības izjūta mūs uztur pie dzīvības. Kad tas viss izsīkst, arī dzīvības liesma pamazām i…

par puikām.

Man reizēm tīk teikt – parunāsim par puikiem! Tā kā sen neesmu runājusi, nāksies vien rakstīt.
Patiešām divas dienas manu uzmanību pievērsa tieši puikas. No agra rīta dzirdēju autobusā, ka klusā balsī kāds kko dzied, mana meita vēroja dziedātāju, arī es apskatījos. Puika. 4-5 gadi. Jā, puika turēja piespiestu pie sevis automātu. Nē, viņš neizskatījā piemīlīgs, kā man šķita, kamēr neredzēju viņu. Puika bija lepns par savu stroķi. Kā jau kārtīgiem puikām pieklājas. Viņš jau saprata, ka tā ir manta, kas viņu atšķir no citiem un tad, kad manta ir blakus – viņu ievēro. Vēl tikai pasmaidīju, ka vēl dziesmiņu dzied, nevis ar automātu mērķē un izspēlē kādu nāves ainiņu.

Mazliet vēlāk, es apsēdos tramvajā blakus citam puikam. Lielākam, vecākam, varētu teikt jau jaunam vīrietim. Manu uzmanību piesaistīja tas, kā viņš palūdza jeb drīzāk nepalūdza, lai palaižu viņu sev garām, jo jāizkāpj. Tas nebija brutāli, bet bikli gan. Viņs pagrieza galvu un paskatījās uz mani. Es sapratu un piecēlos. UN – vi…

resilience jeb dzīves spars.

Patiešām dīvaina nakts. Es domāju, kas notika ar manu miegu? Kāpēc tas pēkšņi pārrāvās un viss. Pulkstenis rādīja divi naktī, bet es pamodos. Cilvēkiem divos parasti ir visciešākais miegs. Skatījos griestos, tad pa logu, tad slēdzu datoru un mainīju bildes ekrānam. Acis sāpēja, jo gaisma bija par spēcīgu. Es patiešām gribētu zināt, kas notika tai brīdī ap mani. Varbūt kādi dēmoni knakstījās apkārt? Hmm, nezinu, pēc stundas es mēģināju vēlreiz gulēt. Manam sunim ir tāds netikums, viņš lien zem manas segas. Un šonakt viņa miegs arī bija tāds nervozāks kā parasti. Bet varbūt man tā šķita, jo mans miegs vairāk nebija tik ciešs kā līdz tiem diviem.

Taču šodiena man ir darbīga diena. Esmu izdarījusi to, ko pagājušajā nedēļā atliku. Un, ziniet, es papildināju savu CV un nosūtīju uz pāris vietām, kas likās atbilstošas manam profilam. Pēc tam, kad pār mani ir nākusi apskaidrība, ka līdz spicei (un tikai spicē esošie var ar šo profesiju nopelnīt) man vēl gabaliņš ir ejams (tas mani nenovirza no …

un es zinu, neviens manā vietā to nedziedās…

Tieši šodien, līkumojot pa Āgenskalna priežu ceļiem, pie manis atnāca šie vārdi. Ja ne es pati, tad kurš gan? Ziniet, bailes jeb nedrošība tik daudz procesus apstādina.

Es esmu vairakkārt pie sevis noskandinājusi, ka tas man jāizdara, bet, kā paņemu telefonu, es to atkal nolieku. Tad es izdomāju, varbūt rītdien. Tad es jau pārliecinātāk pie sevis nosaku, ka nu rītdien, tad gan piezvanīšu. Un, saprotams, ka tad, kad pienāk rītdiena, es atkal vilcinos. Vēlāk jau tas zaudē savu aktualitāti. Iespējams, kaut ko esmu nokavējusi. Iespējams, man to nemaz nevajag, ja jau tā vilcinos. Bet, atzīšos, man nepatīk zvanīt. Es labprātāk tiekos ar cilvēkiem aci pret aci. Es labprātāk aizbraucu uz biroju un noskaidroju. Jā, es labprātāk uzrakstu epastu, kaut reizēm tas pat ir apgrūtinoši un kaitinoši. Tāpēc, ja nu Tev piezvanu, tad zini, man ir, ko Tev teikt. Patiesībā jau gluži tik traki ar mani nav, es zvanu itin bieži, es esmu iemācījusies ar sevi sarunāt un saprast, ka nekas traks jau nevar pa to t…

vakara saruna.

Šodien tāda trakoti laba diena. Lietus līst. Slidens ir bez gala. Un sāku domāt, ka patiešām tie gumijotie apavi arī man būs jāiegādājas. Bet par tādām praktiskām lietām es laikam nebūšu tā, kas daudz izteiksies, ieteiks, vērtēs, fotografēs.

Brīvdienās, par spīti lieielam nogurumam, biju ciemos pie draugiem. Un priecīga par to. Mazliet gan bažījos par to, kā būs. Sen nebijām tikušies. Un pirms tam pie sevis biju nospriedusi, ka nozīmīgi viņi noteikti būs vienmēr, bet kā šīs attiecības turpināsies, nezinu. Reizēm, kad cilvēks ir iekšā kādā procesā, viņš nevar apskatīties uz visu it kā no malas. Vienkārši viņš redz krāsaināk, neredz, vai rāvējslēdzējs ir vaļā, vai zeķubikses valdziņš nav iziris. Tāpēc arī es biju mazliet visu nolikusi malā un vienkārši ļāvusi notikt. Un notika viss nepiespiesti. Spēju pahihināt par sevi, uzskatu par cilvēka dvēseles spoguli. Šajā vakarā pasmējāmies gan par sevi, gan viens par otru. Mūsu sarunas vijās no vienas tēmas uz otru. No nopietnākas uz mazāk nopi…

cēzara salāti, profesori un joka pēc...

Ak, atvainojiet, ka biju tik ilgi prom. Nekur tālu gan nebiju, bet tomēr rakstīt nesanāca, jo negribējās. Jums tā arī kādreiz ir, ka reizēm pēkšņi negribas to, ko esat mīlējis darīt. Pēkšņi siermaizīšu vietā sagribas Cēzara salātus.

Šī nedēļa man ir iemācījusi:

- būt vēl godīgākai pret sevi, jo visgrūtāk ir sev piedot nevīžību un paviršību, citi pat varbūt to var nepamanīt un tam nav pat nozīmes;
- to, ka man cilvēki neatsaka palīdzību. Vēl vairāk – viņi par mani uztraucas. Taču palīdzību lūgt man pašai patiesībā ir ļoti grūti;
- kritisku domāšanu. Lai arī ko Tev saka it kā sasniegumiem bagātāks cilvēks, vienmēr ir jāizvērtē, vai tas patiesām atbilst tam, ko vajag. Nebaidīties pastāvēt uz savām domām, aizstāvēt tās. Man gan bieži vien ir otrādāk, ka aizstāvu par daudz līdz iekarstu un saprotu, ka esmu sarunājusi to, ko varbūt nemaz nevajadzēja. Profesori arī mēdz kļūdīties, kas gan, protams, nav nekas ārkārtējs. nepatīkamāk ir tad, ja profesori nespēj atzīt savas kļūdas. Tas man šķiet pa…

par cilvēkiem, kuri...

Ēdu haribo končas un domāju. Šodien man domājamā diena. Bet es vairāk gribētu darbīgo dienu. Par ko es domāju, tūliņ nāksies jums arī uzzināt.

1. Par cilvēkiem, kuri ir savās vietās. Viņiem ir īstās attiecības, īstie draugi un paziņas, viņiem viss padodas viegli. Viņiem ir darbs, kuru viņi mīl un prot, un saņem par to algu, ar kuru var arī mazliet šķiesties. Cilvēki, kuri ir īstajā vietā saka, ka dzīve ir burvīga. Viņi ceļo un tiekas ar cilvēkiem. Viņi ir atvērti jauniem kontaktiem un ja nav, tātad ir tik pašpietiekami, ka šobrīd tas viņiem nav aktuāli. Viņi neuztraucas par izpīpēto cigareti vakarā pirms miega. Un nelasa morāles citiem par to. Šie cilvēki rada skaistus darbus, jo viņiem ‘viss iet kā no rokas’. Protams, ka šī ir stāsta redzamā daļa, bet es šodien domāju tikai par to, ko var saredzēt. Visbiežāk, šādi cilvēki var darīt gandrīz jebko, un viņiem sanāk. Ir labs biroja vadītājs, tad labs fotogrāfs, tad kļūst par labu žurnālistu vai jogas pasniedzēju. Bet varbūt vienkārši šie …

saruna noklausīta.

- Putnumeiten, nekļūsti par ledus meiteni! Par karalieni vēl jo vairāk nē.
- Bet kāpēc ne?
- Ir tik daudz skaistu iemeslu, kāpēc nē? Un kas vispār tas par jautājumu?
- Reizēm tik daudz saltuma apkārt, man grūti sasildīt sevi.
- Es negaidīju no TEVIS tādu vārdus. Tu taču esi tā, kas silda.
- Jā, esmu. Es zinu to. (viņa pasmaida tik tikko pamanāmā smaidā.)
- Putnumeiten, ko lai es daru, lai Tev kļūtu silti?
- Tu jau zini atbildi, ja saki, ka mani pazīsti. Kāpēc cilvēki vienmēr grib uzreiz palīdzēt? Vai jūtas vainīgi? Vai atkarīgi no manas labsajūtas? Es reti pieņemu palīdzību, Tu jau to zini, vai ne? Bet mani sildītu Tavas labās domas. Domas, ne vārdi. Vārdi mēdz nebūt patiesi. Vēl Tavas acis, kas smaida, mani sildītu un ledu kausētu. Vēl nemanāmā klātesamība mani sildītu un vaiga maigais pieskāriens.
- Es centīšos, cik spēšu! Varbūt atkarība, bet varbūt mīlestība man liek rūpēties par Tevi.
- Jā, mīlestība mūs izglābs. Tevi un mani. Vēl pastaigas garas un maza vientulības deva.
- Es reizēm redz…

Meitene, kas skatīsies acīs un smaidīs par mani

Tieši šāds teikums kādu meklētāju ir atvedis līdz putnu lapai. Esi sveicināts. Es Tev varu pastāstīt tikai to, ko pati zinu. Zinu, kad smaidu, vai – kad mazliet smaidu. Zinu arī to, kad ne pārāk daudz smaidu. Zinu, kad gavilē mana sirds. Un kad tā jūtas kā mazā sprostā ieslodzīta.

Vispirms es gribu teikt tev, ka tā jau tas nenotiek. Reti varēsi izlasīt gatavu recepti attiecībām vai savstarpējai patikšanai. Un ja izlasīsi, tad tik daudz kas būs atkarīgs no vēl veselas rindas mainīgajiem, ka ne vienmēr rezultāts būs, kādu vēlies. Tāpēc tālāk droši vien vari arī nelasīt, kaut es jau arī nemaz nezinu, ko Tu biji domājis ar šiem meklētajiem vārdiem.

Ieteiktu Tev arī saprast, kas Tev tajā ir nozīmīgs (process, izjūtas, gala rezultāts..), un kāpēc informāciju meklē virtuālajā pasaulē. Jā, jā, es arī zinu, ka tā ir drošāk un vismaz neviens neredz Tevi pašu, Tavu izskatu un uzvedību. Man tomēr liek smaidīt drosmīgi cilvēki, kuri var pienākt klāt un paši ieskatīties manās acīs. To, ko es noteikt…