Tieši šāds teikums kādu meklētāju ir atvedis līdz putnu lapai. Esi sveicināts. Es Tev varu pastāstīt tikai to, ko pati zinu. Zinu, kad smaidu, vai – kad mazliet smaidu. Zinu arī to, kad ne pārāk daudz smaidu. Zinu, kad gavilē mana sirds. Un kad tā jūtas kā mazā sprostā ieslodzīta.
Vispirms es gribu teikt tev, ka tā jau tas nenotiek. Reti varēsi izlasīt gatavu recepti attiecībām vai savstarpējai patikšanai. Un ja izlasīsi, tad tik daudz kas būs atkarīgs no vēl veselas rindas mainīgajiem, ka ne vienmēr rezultāts būs, kādu vēlies. Tāpēc tālāk droši vien vari arī nelasīt, kaut es jau arī nemaz nezinu, ko Tu biji domājis ar šiem meklētajiem vārdiem.
Ieteiktu Tev arī saprast, kas Tev tajā ir nozīmīgs (process, izjūtas, gala rezultāts..), un kāpēc informāciju meklē virtuālajā pasaulē. Jā, jā, es arī zinu, ka tā ir drošāk un vismaz neviens neredz Tevi pašu, Tavu izskatu un uzvedību. Man tomēr liek smaidīt drosmīgi cilvēki, kuri var pienākt klāt un paši ieskatīties manās acīs. To, ko es noteikti jūtu, ka meitenes šobrīd ir daudz uzņēmīgākas, es pat teiktu agresīvākas. Iespējams, tā ir ziņa, ko viņas saņēmušas no savām mammām, ka par puišiem ir jācīnās un ka citām meitenēm nevar uzticēties (it sevišķi, ja tas ir saistīts ar vīriešiem..), kas liek tā rīkoties. Ja es būtu puisis, laikam bēgtu neatskatoties no agresīvas, skaļas un mākslīgas meitenes. Jāatzīst, ka es bēgu tieši no tāda tipāža puišiem arī. Un bieži arīno tādiem, kuriem nevaru dot, ko viņi vēlas. Vēl pavisam nesen tramvajā man priekšā apsēdās vīrietis, kurš varbūt nebija skaļš un mākslīgs, bet viņš bija ļoti uzbāzīgs. Kaut no citas puses skatoties – kā tad lai viņš savādāk dabū to meiteni, kas skatīsies acīs un smaidīs par viņu!? Saprotams, ka uzsākot sarunu. Un ticu, ka to izdarīt nemaz ar’ nav viegli. Tāpēc laikam tam, vai saruna notiks vai nē, ir pamatā arī kaut kāda ķīmija, kas sastāv no vairākiem būtiskiem elementiem – smaržas, garšas, acu skatiena, otra sajušanas… un varbūt arī zvaigžņu vai planētu stāvokļa.
Cilvēku savstarpējās attiecības vienmēr ir bijusi aktuāla tēma, par ko runā vai raksta žurnālos. Cilvēki, gadiem ejot, mēģina sakārtot attiecības ar sevi, ar saviem vecākiem, kuri saviem bērniem līdzi bieži vien iedod kādu nastiņu (noslēpumu, topdogu, stereotipu, priekšstatu), ko nest, protams, pašiem neapzinoties. Tomēr visbiežāk cilvēki mēģina atrast vainīgos pie kaut kādām savām neveiksmēm, nepaskatoties uz sevi, uz savām attiecībām gadu gaitā viņa paša dzimtā. Bieži vien saprotot kaut kādas būtiskas lietas par saviem radiniekiem, ir vieglāk saprast pašam savu uzvedību un to, kāpēc man tik ļoti vajag, piemēram, lai kāds skatās man acīs un smaida par mani. Te katrs, protams, var ielikt sev būtiskāko. Piedāvāju atpazīstamākos variantus: lai visiem viss ir labi, lai mājās nav strīdu, lai par mani nepadomā, ka es to neprotu, lai neredz, ka es smēķēju, lai nezina, ka esmu bijis/-usi precējies/-usies, lai mans bērns iegūst labāko izglītību, lai mani nepazemo citu priekšā, lai no mājas ‘ārā neko nenes’….)
Skatos acīs un smaidu,
evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru