Šodien tāda trakoti laba diena. Lietus līst. Slidens ir bez gala. Un sāku domāt, ka patiešām tie gumijotie apavi arī man būs jāiegādājas. Bet par tādām praktiskām lietām es laikam nebūšu tā, kas daudz izteiksies, ieteiks, vērtēs, fotografēs.
Brīvdienās, par spīti lieielam nogurumam, biju ciemos pie draugiem. Un priecīga par to. Mazliet gan bažījos par to, kā būs. Sen nebijām tikušies. Un pirms tam pie sevis biju nospriedusi, ka nozīmīgi viņi noteikti būs vienmēr, bet kā šīs attiecības turpināsies, nezinu. Reizēm, kad cilvēks ir iekšā kādā procesā, viņš nevar apskatīties uz visu it kā no malas. Vienkārši viņš redz krāsaināk, neredz, vai rāvējslēdzējs ir vaļā, vai zeķubikses valdziņš nav iziris. Tāpēc arī es biju mazliet visu nolikusi malā un vienkārši ļāvusi notikt. Un notika viss nepiespiesti. Spēju pahihināt par sevi, uzskatu par cilvēka dvēseles spoguli. Šajā vakarā pasmējāmies gan par sevi, gan viens par otru. Mūsu sarunas vijās no vienas tēmas uz otru. No nopietnākas uz mazāk nopietnu, tad bērnu atrakcijas un sarunas par maratonu. Tātad šogad jāpiedalās. Nē, nē, ne jau garajā distancē.
Mēs tai vakarā runājām arī par attiecībām. Par to, kādas tās ir. Spēju paironizēt arī par savējām. Ir cilvēki, kuri ir kopā diendienā, bet patiesībā nav kopā. Viņi ir aizmirsuši, kā tas ir - pajautāt par otra dienu, par otra sajūtām, padalīties ar savējām. Sen aizmirsuši, kā tas ir nodarboties ar seksu, bet varbūt ar mīlestību, jo visbiežāk jau tehniski visu it kā izdara, jo pienākums taču? :) ir cilvēki, kuri ir ļoti centīgi attiecībās, viņi neaizmirst pateikt paldies par izdarītām lietām, vēl vairāk, viņi prot atdarīt ar labu. Viņi gadu gadiem viens otru pārsteidz ar kādu vēstuli dienas vidū vai noskaņu vakarā. Ir pāri, kuri tiekas reti. Bet tad, kad ir iespēja, viņi jūtas satikušies. Viņiem ir, ar ko dalīties. Ir attiecības, kuras nekad nav bijušas, bet tās ir tikai kāda prātā, iztēlotas, izsapņotas - kā būtu, ja būtu. Ir attiecības, kuras pēc ķīviņa vienmēr beidzas ar gultu, tatad šis pāris zina, ka ir vērts ķīvēties. Ir attiecības, kuras ir izturējušas kādu kopīgu pārdzīvojumu, un cilvēki ir kļuvusi vēl tuvāki viens otram. Ir attiecības, kur kāds ir bijis neuzticīgs, bet tomēr ir atgriezies esošajās. Ir attiecības, kurās bērni tiek radīti mirkļos, kad rodas sajūta - tūliņ, tūliņ kāds var aiziet, un tad bērns uz kādu laiku šo pāri satur kopā. Ir attiecības, kurās abi ir pateicīgi, ka spējuši viens otram piedot pāri darījumus, bet par pašiem pāri darījumiem nerunā. Ir paralēlās attiecības, ir trijstūri un četrstūri, ir vientuļnieki un savādie...
Un tā varētu turpināt. Cilvēki dzīvo tik dažādas dzīves. Cilvēki izvēlas tik dažādi piepildīt savu ego. Tas, kas der man, neder citam. Kāds jūtas laimīgs situācijās, kad cits nevar iedomāties sevi viņa vietā. Kādam vajag cieši, cieši, citam – tikai reizēm. Galvenais jau paša izjūta par to, kas ar tevi notiek. Reizēm ir tikai kāda dīvaina nojausma, kāda kņudinoša sajūta pakrūtē, kas liek manīt, ka kaut kas ir jāmaina. un ne vienmēr tas nozīmē aizbēgt.
Jāatzīst, ka es pati esmu kļuvusi daudz tolerantāka pret attiecībām, kādas ir visapkārt. Kādreiz nudien būtu gribējusi teikt – ak, šausmas. ir reizes, kad arī pārskrien drebulis, visbiežāk dēļ attieksmes. Tomēr arvien vairāk saprotu, ka galvenais, lai pati zinu, kas der man...
Nu re, cik produktīva mana ciemos iešana bijusi. Sapratu, ka uz positivus atkal gribas. Saelpoties to gaisu, mūziku un atmosfēru, nopirkt jaunus auskarus un nekādā gadījumā nestrādāt.
Lai neslīd!
Evita
bilde no http://www.treehugger.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru