Patiešām dīvaina nakts. Es domāju, kas notika ar manu miegu? Kāpēc tas pēkšņi pārrāvās un viss. Pulkstenis rādīja divi naktī, bet es pamodos. Cilvēkiem divos parasti ir visciešākais miegs. Skatījos griestos, tad pa logu, tad slēdzu datoru un mainīju bildes ekrānam. Acis sāpēja, jo gaisma bija par spēcīgu. Es patiešām gribētu zināt, kas notika tai brīdī ap mani. Varbūt kādi dēmoni knakstījās apkārt? Hmm, nezinu, pēc stundas es mēģināju vēlreiz gulēt. Manam sunim ir tāds netikums, viņš lien zem manas segas. Un šonakt viņa miegs arī bija tāds nervozāks kā parasti. Bet varbūt man tā šķita, jo mans miegs vairāk nebija tik ciešs kā līdz tiem diviem.
Taču šodiena man ir darbīga diena. Esmu izdarījusi to, ko pagājušajā nedēļā atliku. Un, ziniet, es papildināju savu CV un nosūtīju uz pāris vietām, kas likās atbilstošas manam profilam. Pēc tam, kad pār mani ir nākusi apskaidrība, ka līdz spicei (un tikai spicē esošie var ar šo profesiju nopelnīt) man vēl gabaliņš ir ejams (tas mani nenovirza no mērķa, es tik un tā paralēli papildinu savu profesionālo pieredzi), man ir palicis vieglāk elpot. Šī apskaidrība man dod iespēju paskatīties uz sevi un savām prasmēm mazliet plašāk. Esmu sapratusi, ka mana maģistra darba tēma būs saistīta ar vecu cilvēku reziljences jeb dzīves spara izpēti un autorprogrammas izveidi. Sabiedrība daudz runā par bērniem un viņu vecākiem, bet bieži vien pensijas vecuma cilvēkus aizmirst. Es pavisam nejauši – jauši pagājušajā gadā iemaldījos sociālā dienesta Ābeļzieds mājā, kas nebūt nesmirdēja kā varētu šķist (jo tāds tomēr vairākumam priekšstats par sociālajiem dienestiem un līdzīgām vietām), bet tieši otrādāk – bija skaisti izremontēta. Un galvenais, tā vadītāja un darbinieces bija fantastiski pozitīvas, inovatīvas, aktīvas un reālistiskas. Viņas rūpējas par to, lai cilvēkiem, kuri beiguši aktīvās darba gaitas un daudzi (vairāk tomēr daudzas) arī apglabājuši savus dzīvesbiedrus, justos noderīgi, lai viņiem būtu, kur atnākt un uzzināt, ko jaunu. Tas mani pārsteidza un aizkustināja. Tas atkal ir stāsts par to, ka rodas sajūta, ka es pati kļūstu labāka, esot kopā ar šiem cilvēkiem. Kā viņas pašas saka, pie viņām ir cilvēki, kuri atnāk un kļūst par savējo vai arī otrreiz vairs neatgriežas. Es domāju, ka tā ir lieliska sajūta, darīt kādu laimīgāku, noderīgāku, prasmīgāku, zinošāku.
Es iedomājos arī par savu vecomammu, kura dzīvo viensētā, labu gabalu no lielceļa. Es nezinu, vai viņa ietu uz šādu centru. Es arī īsti nezinu, kāds ir viņas dzīves spars un resurss šai dzīvei. Iespējams, tā ir zeme. Vienkārši mūsu pašu zeme, kuru var uzrakt, sataustīt, samīļot plaukstā, saslapināt un kurā var kaut ko skaistu un noderīgu iestādīt. Es ļoti gribētu šovasar viņai palīdzēt uzpost viņas sētu. Domāju, ka no interneta viņa atteiksies, kaut tas palīdzētu mums biežāk sazināties. Reizēm es viņu apbrīnoju par izturību, kaut zinu, ka dzīvē viņa ir tik daudz pārcietusi un izcietusi. Tas savukārt man dod iedvesmu palīdzēt arī citiem veciem cilvēkiem – tos uzklausot, dodot iespēju padomāt un izvēlēties. Jo būt ar kādu kopā – tas dod gan spēku, gan enerģiju, gan sajūtu, ka neesi gluži viens uz pasaules. Un to es nesaku tikai par veciem cilvēkiem. Arī par sevi.
Lai veicas gan Tev, gan man!
Evita
bilde: http://www.corbisimages.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru