- Putnumeiten, nekļūsti par ledus meiteni! Par karalieni vēl jo vairāk nē.
- Bet kāpēc ne?
- Ir tik daudz skaistu iemeslu, kāpēc nē? Un kas vispār tas par jautājumu?
- Reizēm tik daudz saltuma apkārt, man grūti sasildīt sevi.
- Es negaidīju no TEVIS tādu vārdus. Tu taču esi tā, kas silda.
- Jā, esmu. Es zinu to. (viņa pasmaida tik tikko pamanāmā smaidā.)
- Putnumeiten, ko lai es daru, lai Tev kļūtu silti?
- Tu jau zini atbildi, ja saki, ka mani pazīsti. Kāpēc cilvēki vienmēr grib uzreiz palīdzēt? Vai jūtas vainīgi? Vai atkarīgi no manas labsajūtas? Es reti pieņemu palīdzību, Tu jau to zini, vai ne? Bet mani sildītu Tavas labās domas. Domas, ne vārdi. Vārdi mēdz nebūt patiesi. Vēl Tavas acis, kas smaida, mani sildītu un ledu kausētu. Vēl nemanāmā klātesamība mani sildītu un vaiga maigais pieskāriens.
- Es centīšos, cik spēšu! Varbūt atkarība, bet varbūt mīlestība man liek rūpēties par Tevi.
- Jā, mīlestība mūs izglābs. Tevi un mani. Vēl pastaigas garas un maza vientulības deva.
- Es reizēm redzu, ka Tu skumsti bez gala.
- Nē, es neskumstu gan, Tu, muļķa desa, es tikai skaļi nesmejos. Un neizprašņā mani! Dzīvo, tas noteikti ir tā vērts, ja esam pasaulē un vēl satikušies!
- Putnumeiten, nekļūsti par ledus meiteni!
- Ledus meitenēm taču sirds ir no ledus, bet mana tik dzīva un karsta. Tā jūt. auč. Un saruna beigta!
bilde: http://www.vectorstock.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru