par puikām.

Man reizēm tīk teikt – parunāsim par puikiem! Tā kā sen neesmu runājusi, nāksies vien rakstīt.
Patiešām divas dienas manu uzmanību pievērsa tieši puikas. No agra rīta dzirdēju autobusā, ka klusā balsī kāds kko dzied, mana meita vēroja dziedātāju, arī es apskatījos. Puika. 4-5 gadi. Jā, puika turēja piespiestu pie sevis automātu. Nē, viņš neizskatījā piemīlīgs, kā man šķita, kamēr neredzēju viņu. Puika bija lepns par savu stroķi. Kā jau kārtīgiem puikām pieklājas. Viņš jau saprata, ka tā ir manta, kas viņu atšķir no citiem un tad, kad manta ir blakus – viņu ievēro. Vēl tikai pasmaidīju, ka vēl dziesmiņu dzied, nevis ar automātu mērķē un izspēlē kādu nāves ainiņu.

Mazliet vēlāk, es apsēdos tramvajā blakus citam puikam. Lielākam, vecākam, varētu teikt jau jaunam vīrietim. Manu uzmanību piesaistīja tas, kā viņš palūdza jeb drīzāk nepalūdza, lai palaižu viņu sev garām, jo jāizkāpj. Tas nebija brutāli, bet bikli gan. Viņs pagrieza galvu un paskatījās uz mani. Es sapratu un piecēlos. UN – viņš pamāja ar galvu, tā pateikdamies. Forši, nodomāju. Šitā puikas mamma gan var lepni smaidīt un justies kā laba mamma. Ne jau visi ir tik droši, lai skaļi pateiktu, bet reizēm nemaz nevajag arī. Tad tajā pašā tramvajā iekāpa pusaugu puikas. Viens par braucienu samaksāja, pārējie viņam asistēja ar skatieniem. Puikas dažādi. Un es nodomāju – ak, mammas un tēti, cik daudz jūs tērējat savu bērnu apģērbā un tajā, lai viņš iegūtu kādu statusu vienaudžu vidū, kas, protams, ļauj savā veidā izdzīvot tai vidē. Puikas nebija dikti skaļi, bet viņi uz Bērnu pasauli devās ar kādu konkrētu mērķi. Un tad es pa tramvaja logu ieraudzīju no viena šī jaunieša mutes lēnām tekam siekalas. Nu viņš tā kā spļāva, bet to darīja tā īpaši graciozi. Es tikai pamanīju, ka netālu no viņiem stāvēja divas simpātiskas meitenes. Iespējams, tēviņi sajutuši mātīšu smaržu (šis nav tā domāts kādu apvainot, drīzāk tuvāk dabai gribēju to atspoguļot), tādā veidā gribēja piesaistīt uzmanību. Nē, nē, viņi netrallināja, kā to dara, piemēram, putni. Bet doma jau tā pati.

Un tad mans novērojums par puikām tika noslēgts šorīt. Kamēr mammas savus bērnus steidzina, elš un pūš, kā to daru arī es, velkot ragavās savu meitu, vīrieši to atrisina ar spēku – paņem paceļ, ieceļ, izceļ, uzliek bērnu uz kakla... Es domāju, ka spēks viņiem reizēm arī palīdz, ne tikai traucē.

Lūk, par puikiem šo to esmu parunājusi. Puikas izaug un kļūst par vīriešiem, un tas atkal ir cits stāsts (domājams pavisam jauks) citai dienai vai vakaram.

Kā reiz Karls Rodžers ir teicis, ka katra personība ir vērtība pati par sevi un ir pelnījusi par to cieņu. Manuprāt, tieši vārds cieņa mūsdienās izskan mazāk. Un ikreiz, kad saskaros, ar cilvēku, kas ar patiesu cieņu un mīlestību stāsta par saviem vecākiem vai mammu, vai.., manī arī rodas cieņa (varbūt pat maigums) pret šo cilvēku.

Cik viss ir vienkārši, vai ne? Un tā tam būs patiešām griezties… ko un kā pats izvēlēsies, to dabūsi. Un es zinu, ka cilvēkam ir pašam iespēja izvēlēties, kā dzīvot šo dzīvi. Būt brīvam, atkarīgam vai nepiepildītam, piemēram.

Lai jums izdodas izbaudīt dienu!

Un man šķiet, ka šodien ir tāds sniegs, no kā var izveidot sniega vīru. vēl manī ir sajūta, ka pavasaris vairs nav aiz kalniem!ehh.

uz tikšanos,
evita

bilde no http://blog.newsarama.com