ceturtdiena, 2011. gada 20. janvāris

un es zinu, neviens manā vietā to nedziedās…



Tieši šodien, līkumojot pa Āgenskalna priežu ceļiem, pie manis atnāca šie vārdi. Ja ne es pati, tad kurš gan? Ziniet, bailes jeb nedrošība tik daudz procesus apstādina.

Es esmu vairakkārt pie sevis noskandinājusi, ka tas man jāizdara, bet, kā paņemu telefonu, es to atkal nolieku. Tad es izdomāju, varbūt rītdien. Tad es jau pārliecinātāk pie sevis nosaku, ka nu rītdien, tad gan piezvanīšu. Un, saprotams, ka tad, kad pienāk rītdiena, es atkal vilcinos. Vēlāk jau tas zaudē savu aktualitāti. Iespējams, kaut ko esmu nokavējusi. Iespējams, man to nemaz nevajag, ja jau tā vilcinos. Bet, atzīšos, man nepatīk zvanīt. Es labprātāk tiekos ar cilvēkiem aci pret aci. Es labprātāk aizbraucu uz biroju un noskaidroju. Jā, es labprātāk uzrakstu epastu, kaut reizēm tas pat ir apgrūtinoši un kaitinoši. Tāpēc, ja nu Tev piezvanu, tad zini, man ir, ko Tev teikt. Patiesībā jau gluži tik traki ar mani nav, es zvanu itin bieži, es esmu iemācījusies ar sevi sarunāt un saprast, ka nekas traks jau nevar pa to telefonu notikt. Bet reizēs, kad man jānāk ar savu iniciatīvu, es sevi mazliet piebremzēju. Protams, zinu (un kā vēl zinu), ka tās savā ziņā ir bailes no atraidījuma, jo tas kādreiz ir bijis sāpīgi, kad tavu ideju (cilvēka uztverē - tevi pašu) noraida vai nepieņem. Taču ir cilvēki, kuriem nav problēmu piezvanīt (bet viņiem atkal citas lietas sagādā problēmas, piemēram, kaut ko izdarīt līdz galam). Manam tētim gan nekad nav bijušas problēmas piezvanīt, ne agri no rīta, ne agri no rīta brīvdienās. Lūk, viņš nebaidās no iniciatīvas izrādīšanas.:) Bet tas jau ir cits stāsts.

Ar to es gribēju pateikt, ka uzņemties atbildību par savu dzīvi un notikumiem tajā, ir būtiski, bet, tas viss nav ielikts šūpulī, kā varbūt kādam varētu šķist. To cilvēki apgūst, katrā jaunā situācijā atkal kaut kas sākas no gala. Tikai es pati (un tu pats) varu zināt, kas man ir svarīgi. Tikai es pati varu spert soli uz priekšu, nākt ar savu iniciatīvu, lai skatītos, kas notiek tālāk. Reizēm tās durvis ir arī jāatver, lai uzzinātu, kas notiek aiz tām. Es zinu, ka notiek brīnumu lietas. Foršas, tādas, kas iedvesmo, liek smaidīt un justies vajadzīgam...
Reizēm ir būtiski ļauties un ieklausīties sirdī (sajūtās), nevis tik daudz prātot un analizēt…

Šovakar es satikšos ar interesantu meiteni. Šķiet, pirmo reizi es satikšos ar svešu cilvēku, lai padalītos pieredzē, apmainītos domām, vienkārši, lai redzētu citus ceļus un iespējas. Es varētu teikt – vai ir vērts, kas tad tur būs, ko tad es pati nezinu...utt…, bet es saku – jā, super, man prieks par šādu iespēju!

Un tā jau, šķiet, lielās lietas arī notiek. Kāds kādu satika un dzīvoja laimīgi…
Lai arī jums negaidīti jaukas satikšanās!

Evita

p.s. bilde ir mana asociācija par tēmu uzdrīkstēties..uhh, kkas tur IR. tīk:)

no http://www.fulloma.com

1 komentārs:

  1. :) Mana māsa laikam līdzinās Tavam tētim. :) Kad dzīvoju Īrijā, bet viņa Latvijā nereti saņēmu zvanu astoņos pēc LV laika, man tad bija seši no rīta. Un katru reizi māsa jautāja, vai es guļu un kāpēc es guļu, ir taču astoņi! Astoņi ir, bet ne man! :)

    AtbildētDzēst

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...