pirmdiena, 2011. gada 30. maijs

kovārņi, bet varbūt vārnas?


Labrīt!

Man gribas teikt - atkal pirmdiena. jauna nedēļa. lūk, kā mūs ieliek rāmjos! Kāds par to jau izsenis ir parūpējies. un nav ko pretoties, lai cik dīvaini, rāmji ļoti nomierina, rāmji jeb robežas ļoti mobilizē. taču vajag arī atcerēties, kas par daudz, tas par skādi.

Šķiet, kaut kas notiek ar mums. Vasarīgais laiks kavējas, no krāna tek brūngans ūdens, bērns nenormāli protestē, kas man liek pārdomāt visu, ko zinu un ko nezinu, ko daru un ko noteikti nevajadzētu. Prezidents ir izteicies, valoda tiek aizstāvēta.. kaut kas notiek, vai ne?

bet par tām vārnām. šorīt 'izmetu' ašu loku pa parku ar savu duksi. tik daudz to melno putnu. zāle, protams, nav nopļauta, bet ir parādījušies jauni kapakmeņi. katru reizi ir pārsteigums, ka kāds melnais bariņš, švīkstinot spārnus, uzšaujas gaisā. duksis laimīgi skrien pakaļ. bet es domāju, ka nemaz uz pirmo nezinu, vai tās vārnas vai kovārņi. ko lai stāstu bērnam? ;)

man vēl deviņas dienas līdz daiļliteratūrai. saprotu, ka skolnieki jau brīvsolī. Atceros, cik ļoti laba tā sajūta. Es tikai nezinu, ko dara rīdzinieki, kuriem nav vecmāmiņu laukos, mazpilsētās, piepilsētās un kuri nav vēl tik patstāvīgi? vai tiešām bērni mājās vienkārši skatās visu dienu Tv, internetu? Man ļoti patika, kā viena mana draudzene kādā skolas brīvlaikā sarunāja ar savu pirmklasnieci, kas viņai ir pa dienu jāizdara, līdz vecāki mājās. Tādi mazie darbiņi. un beigu beigās visiem prieks.



Priecīgu darba nedēļu!

Evita

Bilde.

ceturtdiena, 2011. gada 26. maijs

balets


Vakar ar savu draudzeni Lieni bijām baletā. tā bija dzimšanas dienas dāvana.
sākumā es nezināju, vai man patiks. jāatzīstas, ka pēdējo reizi baletu skatījos vidusskolā, bet it neko neatceros no tā visa. tikai to, ka bija daudz balerīnu. un to, ka 'parasti jauniešiem balets nepatīk'.
sižetu es pirms tam nebiju izlasījusi. tad Liene man starpbrīdī pastāstīja stāstu par kurtizāni, bet es jau to gandrīz precīzi biju sapratusi. protams, es izrādes laikā prātoju mazliet, kā tas ir, ka tavs vīrs ir baletdejotājs. ka viņš tā savādāk liek soļus un kustas. rokas tik maigas un izjusti nostieptas. tajā pat laikā tik spēcīgas, lai spētu pacelt vairākas reizes pēc kārtas savu partneri ar vizuāli radītu iespaidu, ka viegli. esmu pārliecināta, ka no tā visa maz, kas pazūd ikdienā. domāju, ka profesija, tāpat kā ilgstoša slimība, kļūst par personības daļu. un tad es domāju, ka tomēr tā ir cita, savādāka pasaule. un ja šādiem pāriem piedzimst bērni, viņam ir ļoti grūti nekļūt par baletdejotāju, jo to nes vecāki it visā - uzvedībā, interesēs, bildēs, izskatā, dzīvē galu galā.

tas, kas mani ļoti uzrunāja bija noslēguma pateikšanās skatītājiem. tā kultūra. jauni čaļi paklanās tā, ka tas spēj radīt tikai apbrīnu. meitenes tiek izvirzītas priekšplānā, jo viņas vienkārši ir prīmas, sievietes, daiļais dzimums, skaistums... un man pēkšņi tik ļoti šķita, ka tāda attieksme ir liels retums mūsdienās. tā cieņa un tik skaista attieksme pret sievieti. un reizēm to ir tik labi sajust. ka tā vēl kaut kur notiek.

Esmu priecīga par dāvanu. paldies, Lien!

Lai labi jums!

Evita

bilde ņemta te.

sestdiena, 2011. gada 21. maijs

zemenes smaržo un mūzika skan.

Vakar ar svaigi rozīgajiem nagiem devos no valdemārielas uz čaka ielas pusi. iedomājos, ka gribu aizstaigāt līdz matīsa tirgum, jo tas gandrīz pa ceļam man. un tad mani pārsteidza tirgus. ar smaržīgajām zemenēm, mazajām bietēm, ziediem, kūpinātām zivīm, garšaugiem un vēl un vēl.
tā vien gribējās, kā aiztecēt uz māju pēc sava groza un negausīgi iepirkties. vasara, draugi, ir klāt. kā jūtaties? :)
es vēl joprojām mazliet tam neticu, jo man biežāk ir auksti kā pavisam silti. man bieži nāk miegs, nevis baudu domlaukuma koncertpartijas (bet pie vainas noteikti ir pazeminātais dzelzs daudzums manās asinīs:). mana āda ir diezgan bāla, nevis zeltainākā tonī. toties mani nagi ir uzziedējuši - koši. :) un turpmākās trīs nedēļas būs ļoti, ļoti darbīgas. un, iespējams, to zeltaino toni nemaz nevarēšu tik ātri iegūt. bet es zinu, ka man viss vēl priekšā.
tas taču ir līdzīgi tam, ka nevaru būt galma dāma, ja esmu kalpone jau kurā pakāpē. nevaru būt filmu zvaigzne, ja esmu taustiņu klabinātāja. nevaru būt tas, kas vienkārši nevaru es būt. tāpēc varu tikai saprast, ko darīt ar to, kas esmu. un kā gribu to darīt. justies labi ar to, kas tev ir, nevis dzīvot sapņos par to, kā tev nav. es nesaku, ka nebūs. bet, manuprāt, visgrūtāk ir pieņemt to realitāti vispirms jau pašam par sevi. tādu, kāda tā ir. ar visu to, kas tevī dzīvo vai nedzīvo. sekojot savām īstenajām vēlmēm, lai cik jocīgas tās šķistu apkārtējiem, var tuvināties savai būtībai. un kuram gan ir tiesības par to nosodīt tevi?
vakar pēc garas un mazliet nogurdinošas dienas, noklausījos šo.
dziļums ir tas, no kā bieži vien mēs cilvēki mēdzam izvairīties. jo tad sākas kaut kas pa īstam un cilvēku var vieglāk ievainot. šī dziesma un izveidotais video, man šķiet, klausītāju aizved citā dimensijā - tiešā kontaktā ar spēcīgām izjūtām, kur melodija ieskanās katrā ķermeņa šūnā un bilde ir kā atbalss tai. vai nav skaisti, ka mums ir iespēja kaut ko tādu piedzīvot un izjust? esmu laimīga un pateicīga par to.

Lai nudien skaista jums šī nedēļas nogale.

Evita

otrdiena, 2011. gada 17. maijs

atvērtās durvīs lauzties nav jēga.


cik precīzs tāds salīdzinājums. bieži vien sakām - ko tu lauzies aizvērtās durvīs! taču atvērtās durvīs lauzties ir absurdāk. un tiem, kuriem dzīves princips tāds, ja nelaiž pa durvīm, tad līdīs kaut pa logu, būs pavisam nesaprotams iepriekš rakstītais.
es domāju, cik bieži tā darām. darām lietas, ko nemaz nevajag darīt. kas ir pat absurdas. vairākas reizes mēģinot darīt to, kur nesaņem gandarījumu vai atbildi, bet iztērējot milzu enerģiju. visbriesmīgākās ir tās gaidas. tās absolūti muļķīgās gaidas. ka man par to kaut kas būs. ka man noteikti atbildēs. ka mani ievēros. ka mani sadzirdēs. draudziņ, ja durvis atvērtas, tajās nav vērts lauzties. tas vienkārši nav stāsts tev vai stāsts par tevi.
taču es esmu domājusi, cik ļoti lielu iekšēju spēku vajag, lai vispār saprastu, kas notiek ar manu dzīvi. cik grūti vai viegli ir pretoties kaut kādiem ārējiem kārdinājumiem, kas sola mirkļa labumu. bet, iespējams, vēlāk no mirkļa labuma būs daudz citu sliktumu. cik grūti ir novilkt robežas, kurām nedrīkst pārkāpt. jo pienāk mirklis dzīvē, kad jau cilvēks pats saprot, kas ir tās viņa iespējas un robežas, kurām viņš nevar atļauties tuvoties. man šķiet, ka tāpēc bieži vien ir vajadzīgs savs skolotājs, savs speciālists, savs mācītājs, savs cilvēks, kurš palīdz atkal kādā mirklī salikt visu pa plauktiņiem. reizēm viņš kalpo arī kā tēls, kas tavās domās stāv blakus un skatās, kāds būs tavs lēmums. (viņš pieņems jebkuru tavu rīcību, bet tu pats un tava sirdsapziņa bieži vien nē.) kad jūti, ka stāvi atkal pie kādas kraujas, bieži vien uzmeklē kādu savējo. vai paņem grāmatu un lasi. vai meditē. un darbs ar sevi un savām iekšējām izjūtām ir nepārtraukts. ir taču tik vienkārši aizsniegties pēc cigaretes, ir vienkāršāk sabļaut uz kādu, ir vienkāršāk apvainoties uz otru (šo mēs cilvēki tāāā pieprotam), ir vienkāršāk pat saslimt, kā saprast, kas patiesībā notiek ar mani vai kaut ko atrisināt. tad ir vērts padomāt, kas ir tas, ko es patiesībā gribēju, bet man nedeva. un ko tas par mani pastāsta. ko tas vispār man nozīmē, kad es gribu, piemēram, ar visiem draudzēties, bet kāds mani regulāri atraida. un es izjūtu dusmas. hmmm...
tad reizēm ir vērts atcerēties, ka nevajag lauzties atvērtās durvīs. viss notiks tā, kā tev būs labāk. tātad nav īstais laiks vai īstā vieta. un dzīvo tālāk, saprotot un iepazīstos sevi un to, uz kā balstītas tavas attiecības ar apkārtējiem. es tik skaudri pēdējā laikā apjautu, cik svarīgi ir dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu.

šodiena ir tāda, kad gribas rakstīt vēstuli uz baltas lapas un to izdaiļot pa savam. un to sākt ar vārdiem, ka līst jau vairākas dienas. esmu no laukiem atvedusi sen aizmirstas grāmatas. un ceru tās pārlapot. bet te pēkšņi apjautu, ka gribu tev uzrakstīt...


Lai izdodas kādam uzrakstīt!

mīļi,
evita

bilde.

trešdiena, 2011. gada 11. maijs

par to, kas pakrūtē.


Jo vairāk ziedu, jo vairāk gribas gavilēt. cik viss šķiet vienkārši. pat no rīta pamosties ir vieglāk kā vēsajos rītos. gribas biežāk teikt, cik dzīve ir skaista. kaut nekas jau tā grandiozi nav mainījies. kad gaiss sāk smaržot, es bieži atceros tos nedaudzos vasaras rītus, kad garajos naktskreklos abas ar māsu uz sliekšņa gaidījām vecomammu atbraucam no piena mašīnas. ir pagājuši tik daudz gadi, bet es atceros gandrīz visu. kā zaļoja pagalms, kā Lācis, ierušinājis purniņu zemē, gulēja, kā putni dziedāja, kā rati čīkstēja, kā vecāmamma zirgam teica: "Trrrr!!!" No tā laika līdz šim ir piedzīvoti prieki un skumjāki mirkļi.
Taču ir jāatzīst, ka kaut kas tajās atmiņās ir īpašs. Bieži vien arī veci cilvēki spēj atcerēties tieši senus notikumus, pat nespējot pateikt, ko darīja vai ēda no rīta brokastīs. cik ļoti bērns noglabā savā atmiņu failā visu piedzīvoto un spilgto.
Tāpēc jo īpaši man gribas, lai mans bērns arī spēj priecāties par vaboli, ko atrod dārzā. Varbūt tāpēc, ka es pati esmu dzīvojusi un daudz piedzīvojusi, dzīvojot nepilsētā. varbūt tieši tāpēc, uzspīdot saulei un kļūstot siltākam, es tik ļoti gribu uz savām mājām. varbūt tieši tāpēc, es skatoties bildes, pievēršu uzmanību detaļām un iztēlojos, kā es to varētu realizēt savā dzīvē un vietā. rodas sajūta, ka tas viss patiesībā mūsos ir 'ielikts' jau sen. tas diemžēl vai par laimi nav nekas jauns, nekāda inovācija vai jaunrade, vai jaunatklāsme. tās satura vienības mūsos dzīvo kā pievienotā vērtība, kā tāda piekabinātā tarbiņa, kas iedota mums līdzi, ierodoties šajā zemē. tā teikt, tas esi tu un tā ir tava gaume.
Tikai, cik ļoti mēs dzīves laikā mēģinām attālināties no tarbiņas satura un no savām vērtībām. tas vienkārši tā notiek. ir daudz kārdinājumu, ko prāts saka, ka vajag, vajag viņam to.
Taču pēc īsākas vai garākas klejošanas un citu dārzu augļu garšošanas, cilvēks arvien vairāk sāk saprast, kas ar viņu notiek. un ko viņš noteikti vairs negrib. tad ir brīdis, kad var nosacīti runāt par pašpietiekamību un laimību. bet ne visiem jau tā sanāk. dzīve tāda vai izvēles tādas? :) beigšu ar jautājumu šodien.

neaizmirstiet saulesbrilles!

evita

bilde atrasta http://chamomileandginger.tumblr.com/archive

otrdiena, 2011. gada 10. maijs

ceļā


rītdien kāda meitene paņems savu lielo čemodānu, lai iekāptu lidmašīnā, kas viņu aizvedīs līdz otrai pasaules malai. tālāk nav iespējams.
man tas šķiet drosmīgi. braukt sapņu piepildījuma dēļ. ne kredīta vai sabeigtās sirds. piepildīt ne tikai savu, bet arī sava mīļotā cilvēka sapni. tas man šķiet arī cēli. ierasties un nevis pieprasīt vai sagaidīt, bet dot. dot savu izpratni par attieksmi, sarunu, dot savu pateicību un savus smieklus. piepildīt sevi ar to, kas līdz šim nav prasījis savu vajadzību tikt piepildītam.

Lai Tev labs ceļavējš. Lai izdodas saredzēt vairāk. Lai izdodas viegli.


p.s. zaļums visapkārt mani vēl joprojām mulsina. īsās piedurknes un bālganā āda nevieš ticību. bet - pie malas neticību, metamies iekšā saules pielietajā dunā!

Evita

bilde no http://www.flickr.com/photos/massonforstock/5680926464/

pirmdiena, 2011. gada 9. maijs

kontrasti.

daudz ne.
es gribu teikt, ka kontrasti reizēm nežēlīgi sāp.
un nevar uzlikt plāksteri. un nevar paredzēt. un nevar izmainīt.
piedzīvojot kontrastu, cilvēks gribot negribot pie sevis saka - lūdzu Dievs.
es svētdien piedzīvoju dzīves sāpīgāko kontrastu. kad ir uz kādu laiku kļuva par nav.
un grūti sev pēc kā tāda pateikt, ka viss ir labi, kas labi beidzas.
sāpes ir iegūlušās mazākajās bedrītēs un soģis iekšā ar pātagu klapē. tā pamatīgi klapē.
bet tagad es saku paldies! un pazemībā noliecos.


esiet vērīgi.
evita

sestdiena, 2011. gada 7. maijs

sestdienas ziņa


sestdienas ziņu varētu rakstīt par brokastīm un īpašo sajūtu, ka ir brīvdiena. Bet tā kā man tā ir darba diena, tad ziņa pavisam savādāka.
Iespējams, mani ķērusi rakstīšanas krīze, kad vārdi nebirst un neveido baudīgus teikumus. Iespējams, es vienkārši esmu sagurusi no skrējiena, ko saņēmu kā dāvanu dzimšanas dienā. Es patiešām nezināju, ka varu peldēt ar drēbēm ļoti aukstā ūdenī. Pirmo reizi sajutu, kā tas ir, ka no aukstuma nevar paelpot, tik grūti to darīt. un pēkšņi visvienkāršākā peldēšanas tehnika nevedas. dzirdēju, ka pār manām lūpām atskan tādi kā vaidi, bet balss ķērcīga, ne mana, svešāda. Bet par šo piedzīvojumu es negribēju rakstīt. jo katram jau ir izvēle, vai tādā skriet, vai neskriet. taču iepazīt sevi var labāk noteikti tādā veidā. un ātrākā tempā. tas gan tiesa. tāpat kā psihoterapeites vadītajā grupā, kas risinās Liepājas cietumā. ja kādam depresija un šķiet, ka teju zaudēta dzīves jēga, tā ir īstā vieta, lai sevi sapurinātu, jo visi aizsargmehānismi, kas Tevī spēcīgi darbojas, tiek nojaukti pirmajās minūtēs (normālā terapijā tas prasītu vairākus gadus). un te nu tu esi - pliks un neaizsargāts. Tu pats.
Vakar biju uz maģistra darba konsultāciju. Es nokavēju lekciju gandrīz divas stundas. Absolūti neapzināti. Pieņemot, ka lekcija sākas laikā, kad tā vienmēr sākas. bet nē, izrādījās, ka sākās pirms divām stundām. Līdz ar to es šo to no informācijas biju palaidusi garām un interesanti, ka neviens tā īsti nevarēja pastāstīt būtisko no tā, kas būs lekcijas nobeigumā jāatrāda profesorei. bet tā jau ir, galvenais, lai pašiem ir. un tā jau arī ir, pati esmu vainīga, ka nokavēju. tagad bija jārēķinās ar sekām. Tas, kas mani nedaudz vēl pārsteidza, ka pieaugušām sievietēm ir tik būtiski parādīt, cik viņas ir zinošas, izdabājot kursa vadītājai, proti pilnībā mājot ar galvu un piekrītot visam, ko viņa - dieviete - saka. man pašai vienmēr ir šķitis, ka vajag paust savas domas un būt drosmīgai autoritatīvu cilvēku priekšā. bet to, ko es redzēju... sapratu, ka, iespējams, tā ir vienkāršāk dzīvot, izdabājot, izpatīkot, noklusējot, noliedzot sevi. bet tas noteikti nav stāsts par mani. man nav svarīgs tas 10ieks, bet man ir svarīgi, ka es pati esmu ko radījusi un veikusi savā veidā, kā es to izprotu. galvenais, lai no tā ir kaut cik gandarījuma sajūta. vēl vairāk es samulstu, ja speciālists, kuram tūliņ arī maģistra diploms rokā, raud par to, ka neizdodas sevi parādīt kā vislabāko. Kādu atbalstu vari sniegt savam klientam, kuram līdzīgs teicamnieču sindroms? nekādu. reizēm es domāju un patiesībā esmu pārliecināta, ka nevajag studēt psiholoģiju, lai atrisinātu savas problēmas, lētāk ir vienkārši iet pašam uz terapiju. nu beidziet taču reiz darīt kaut ko pienākuma pēc. mēs diemžēl vai par laimi neesam mūžīgi. dari, kas vairāk liek smaidīt un dod tev labu sajūtu par tevi pašu, nevis dari to, kas liek raudāt un just sāpes. protams, es zinu, ka patiesībā visu dzīvi meklē apliecinājumu, ka esi kā vērts, ka tevi ir vērts mīlēt... bet reizēm, kad patiešām ir šķērmīgi, vari taču sev pajautāt, kam tad tu vispār dzīvo? sev vai citiem? tas ir līdzīgi, kad savai paziņai jautāju - kā vārdā tu ar to vīrieti (lasīt: tēvaini) dzīvo kopā? lai tevi žēlotu citi? lai tevi ik nedēļu pazemotu? un nesaki, ka sagaidi,ko citu, jo tu neko nedari, lai kas būtu savādāk.
Reizēm tas atver acis plašāk. bet reizēm ir tā, kā ir. Un mans uzdevums jau nav pierādīt, ka tu vari. drīzāk tikai dot iespēju sajust vai nesajust, ka vari.

Uh, nu gan es te šodien padomāju. kaut kas mani tajā visā mazliet sadusmo. atzīstos.

Lai izdodas atpūsties, sasildīties, iepriecināt sevi un garšas kārpiņas.
es pati visu laiku salstu. un tas nu gan ir jau neizturami.


mīļi,
Evita

Bilde man atgādina kaut ko par manu būtību. Par iespēju izvēlēties kā un kur dzīvot. Tas laiku pa laikam man kļūst aktuāli.

pirmdiena, 2011. gada 2. maijs

2.maijs


Tā ir mana dzimšanas diena. es pilnīgi noteikti zinu, ka esmu vēlējusies piedzimt šajā dienā. jo 2.maijs man vienmēr ir šķitis tik atpazīstams un tik ļoti savs. šodiena ir mazliet savādāka. varbūt es esmu mazliet cita. nezinu. bieži iepriekš, atverot acis, es gaidīju, kad nupat mani apķers, bučos un vēlēs laimi. mazliet sakautrējusies, ka piešķirts man tik liels gods šai dienā. šodien es pavisam mierīgi no rīta attapos dušā. un gribēju ļaut ūdenim tecēt un tecēt, aptverot un sasildot manu ķermeni. un negribas skaļus vārdus vai skaļus notikumus. negaidot notiek brīnumjaukas lietas. no tīras gribas un dvēseles. kas mani no sirds iepriecina. kas man dod iespēju virzīties uz priekšu un pacelties dažus centimetrus virs zemes. un izdzīvot mirkli. nedomājot, kas man par to būs. vai nedomājot, ko kāds no manis patiesībā grib. ļauties. dot un saņemt. katra paša atbildība ir, ko ar prasīto, saņemto, doto iesākt. ziniet, man ļoti patīk būt tādai, kāda esmu. man patīk un arvien labāk izdodas ieklausīties sevī. lūk, sākas mans gads! Es zinu, ka tas būs savādāks kā iepriekšējais.

ar laba vēlējumiem,
evita

bilde: fatfatin.redbubble.com

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...