sestdiena, 2011. gada 7. maijs

sestdienas ziņa


sestdienas ziņu varētu rakstīt par brokastīm un īpašo sajūtu, ka ir brīvdiena. Bet tā kā man tā ir darba diena, tad ziņa pavisam savādāka.
Iespējams, mani ķērusi rakstīšanas krīze, kad vārdi nebirst un neveido baudīgus teikumus. Iespējams, es vienkārši esmu sagurusi no skrējiena, ko saņēmu kā dāvanu dzimšanas dienā. Es patiešām nezināju, ka varu peldēt ar drēbēm ļoti aukstā ūdenī. Pirmo reizi sajutu, kā tas ir, ka no aukstuma nevar paelpot, tik grūti to darīt. un pēkšņi visvienkāršākā peldēšanas tehnika nevedas. dzirdēju, ka pār manām lūpām atskan tādi kā vaidi, bet balss ķērcīga, ne mana, svešāda. Bet par šo piedzīvojumu es negribēju rakstīt. jo katram jau ir izvēle, vai tādā skriet, vai neskriet. taču iepazīt sevi var labāk noteikti tādā veidā. un ātrākā tempā. tas gan tiesa. tāpat kā psihoterapeites vadītajā grupā, kas risinās Liepājas cietumā. ja kādam depresija un šķiet, ka teju zaudēta dzīves jēga, tā ir īstā vieta, lai sevi sapurinātu, jo visi aizsargmehānismi, kas Tevī spēcīgi darbojas, tiek nojaukti pirmajās minūtēs (normālā terapijā tas prasītu vairākus gadus). un te nu tu esi - pliks un neaizsargāts. Tu pats.
Vakar biju uz maģistra darba konsultāciju. Es nokavēju lekciju gandrīz divas stundas. Absolūti neapzināti. Pieņemot, ka lekcija sākas laikā, kad tā vienmēr sākas. bet nē, izrādījās, ka sākās pirms divām stundām. Līdz ar to es šo to no informācijas biju palaidusi garām un interesanti, ka neviens tā īsti nevarēja pastāstīt būtisko no tā, kas būs lekcijas nobeigumā jāatrāda profesorei. bet tā jau ir, galvenais, lai pašiem ir. un tā jau arī ir, pati esmu vainīga, ka nokavēju. tagad bija jārēķinās ar sekām. Tas, kas mani nedaudz vēl pārsteidza, ka pieaugušām sievietēm ir tik būtiski parādīt, cik viņas ir zinošas, izdabājot kursa vadītājai, proti pilnībā mājot ar galvu un piekrītot visam, ko viņa - dieviete - saka. man pašai vienmēr ir šķitis, ka vajag paust savas domas un būt drosmīgai autoritatīvu cilvēku priekšā. bet to, ko es redzēju... sapratu, ka, iespējams, tā ir vienkāršāk dzīvot, izdabājot, izpatīkot, noklusējot, noliedzot sevi. bet tas noteikti nav stāsts par mani. man nav svarīgs tas 10ieks, bet man ir svarīgi, ka es pati esmu ko radījusi un veikusi savā veidā, kā es to izprotu. galvenais, lai no tā ir kaut cik gandarījuma sajūta. vēl vairāk es samulstu, ja speciālists, kuram tūliņ arī maģistra diploms rokā, raud par to, ka neizdodas sevi parādīt kā vislabāko. Kādu atbalstu vari sniegt savam klientam, kuram līdzīgs teicamnieču sindroms? nekādu. reizēm es domāju un patiesībā esmu pārliecināta, ka nevajag studēt psiholoģiju, lai atrisinātu savas problēmas, lētāk ir vienkārši iet pašam uz terapiju. nu beidziet taču reiz darīt kaut ko pienākuma pēc. mēs diemžēl vai par laimi neesam mūžīgi. dari, kas vairāk liek smaidīt un dod tev labu sajūtu par tevi pašu, nevis dari to, kas liek raudāt un just sāpes. protams, es zinu, ka patiesībā visu dzīvi meklē apliecinājumu, ka esi kā vērts, ka tevi ir vērts mīlēt... bet reizēm, kad patiešām ir šķērmīgi, vari taču sev pajautāt, kam tad tu vispār dzīvo? sev vai citiem? tas ir līdzīgi, kad savai paziņai jautāju - kā vārdā tu ar to vīrieti (lasīt: tēvaini) dzīvo kopā? lai tevi žēlotu citi? lai tevi ik nedēļu pazemotu? un nesaki, ka sagaidi,ko citu, jo tu neko nedari, lai kas būtu savādāk.
Reizēm tas atver acis plašāk. bet reizēm ir tā, kā ir. Un mans uzdevums jau nav pierādīt, ka tu vari. drīzāk tikai dot iespēju sajust vai nesajust, ka vari.

Uh, nu gan es te šodien padomāju. kaut kas mani tajā visā mazliet sadusmo. atzīstos.

Lai izdodas atpūsties, sasildīties, iepriecināt sevi un garšas kārpiņas.
es pati visu laiku salstu. un tas nu gan ir jau neizturami.


mīļi,
Evita

Bilde man atgādina kaut ko par manu būtību. Par iespēju izvēlēties kā un kur dzīvot. Tas laiku pa laikam man kļūst aktuāli.

3 komentāri:

  1. Sveika,
    Rakstā minēji, ka studē psiholoģiju... Drīkst zināt kur? Pati interesējos par psiholoģijas skolām šobrīd, doma pēc vidusskolas studēt tieši psiholoģiju.. tikai par skolām zinu pavisam nedaudz (šobrīd divas skolas zināmas).
    Starpcitu, Tev ir patīkami, interesanti un saistoši raksti. :)

    AtbildētDzēst
  2. Sveika, elēģija! :)
    Ir tā, ka es pati studēju psiholoģiju jau 8to gadu. Un droši vien, ja ko gribas šai sfērā sasniegt, ar to nebūs gana. Bet vismaz visi oficiāli vajadzīgie papīri būs iegūti. Man pašai šķita pilnīgi cita veida studēšana Starptautiskajā praktiskās psiholoģijas augstskolā. Kad es tur ieguvu profesionālo bakalauru, tā skola bija ļoti laba. Taču es zinu, ka šobrīd viss ir mainījies. Klasika jau ir LU. un psihologi pašapzinīgāki. Bet tas ceļš nav tik viegls. Un tā patiešām ir, ka bakalaura grāds psiholoģijā ir katrai piektajai sievietei. Tikai - kuram to vajag? Ja uz šo Jūs zināt atbildi, tad vēlu veiksmi, izvēloties savu īsto skolu.

    AtbildētDzēst

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...