daudz ne.
es gribu teikt, ka kontrasti reizēm nežēlīgi sāp.
un nevar uzlikt plāksteri. un nevar paredzēt. un nevar izmainīt.
piedzīvojot kontrastu, cilvēks gribot negribot pie sevis saka - lūdzu Dievs.
es svētdien piedzīvoju dzīves sāpīgāko kontrastu. kad ir uz kādu laiku kļuva par nav.
un grūti sev pēc kā tāda pateikt, ka viss ir labi, kas labi beidzas.
sāpes ir iegūlušās mazākajās bedrītēs un soģis iekšā ar pātagu klapē. tā pamatīgi klapē.
bet tagad es saku paldies! un pazemībā noliecos.
esiet vērīgi.
evita
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...
-
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ... -
Vai esi kādreiz ieraudzījis sevi sniegpārslās? Pinterest.com Sniegpārslas krīt - tik viegli, nepiespiesti, tās ir tik neatkarīgas... -
Sveiciens pirmajā Adventā. Gaisma, ir pirmais vārds, ko sevī gribu audzēt šajā laikā. Un man pat jāsaka, cik svētīgi, ka mums pēc labi pelē...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru