daudz ne.
es gribu teikt, ka kontrasti reizēm nežēlīgi sāp.
un nevar uzlikt plāksteri. un nevar paredzēt. un nevar izmainīt.
piedzīvojot kontrastu, cilvēks gribot negribot pie sevis saka - lūdzu Dievs.
es svētdien piedzīvoju dzīves sāpīgāko kontrastu. kad ir uz kādu laiku kļuva par nav.
un grūti sev pēc kā tāda pateikt, ka viss ir labi, kas labi beidzas.
sāpes ir iegūlušās mazākajās bedrītēs un soģis iekšā ar pātagu klapē. tā pamatīgi klapē.
bet tagad es saku paldies! un pazemībā noliecos.
esiet vērīgi.
evita
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...
-
- Ir jābeidz sevi šaustīt par to, vai es rīkojos pareizi, vai nepareizi. Tam vispār nav jēgas. Kaimiņš un arī pat tava mamma nezina, ko Tu t... -
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ... -
šodien, runājot ar draudzeni iekš skype, sāku domāt par dzīves kvalitāti. par to, cik katram atšķirīga izpratne par to. Es pieļauju, ka nebū...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru