Sniegpārslas stāsts.

Vai esi kādreiz ieraudzījis sevi sniegpārslās? 

Pinterest.com

Sniegpārslas krīt -  tik viegli, nepiespiesti, tās ir tik neatkarīgas, kāds var kliegt uz tām, kāds var ilgoties, kāds var šķendēties, bet tās turpina savu līgano deju.

Viņa uzsildīja savā jaunajā, spīdīgajā katlā karsto ziemas dzērienu, protams, kas arī mazliet uz mirkli aizdzen smeldzi, liek pat to mazliet iemīlēt, smarža un garša reibina un var vērot sniegpārslas. Var pat uz tām nedusmoties, jo tās ir stiprākas, neatkarīgākas kā viņa pati. Mūzikas pleiliste jau trešo reizi griež uz riņķi visas 'dejo ar mani un esi man tuvumā' dziesmas.

Ir decembris. Uz galda stāv izgriezumi, dažādu spīdumi, dažādas bildes, kartītes, deg sveces, un viss it kā ir - pat labi atalgots darbs, skaistas zeķes, manikīrs, pedikīrs, sporta kluba abonements arī pat nopirkts, bet dvēsele izstiepusies savā skaistākajā špagatā un kaut ko cenšas pateikt. Nezina, viņa nezina, ko grib pateikt. Varbūt viņa mazliet sev melo, ko? Ko Tu!
Viņa uzliek nākamo dziesmu, piestājas pie spoguļa un sāk dejot, dejojot sākumā domā par to, kā izskatās, pēc tam arvien mazāk un mazāk. Dejo, dejo, dejo, dejo, kā sniegpārsla vētrā viņa dejo. Tempu uzņem gan dziesma, gan viņas ķermenis, ko nespēj valdīt.  Nu jau viņa dzird, ka elso. Vai viņa ir tik ļoti piekususi, aizrāvusies, iekarsusi? Laikam nudien jāsāk beidzot sportot, vēl viņa nodomā. Kontrole. Viss tiek kontrolēts. Tā ir droši un drošībā. Ne kurš katrs var man piekļūt, jo 'no mājām neko mēs nenesam ārā un nestāstām citiem'. Ir izredzētie, kas kaut ko uzzina. Pēkšņi viņa izdzird tādu kā kunkstienu, tādu kā pusbalsī izkliegtu saucienu, šņukstu varbūt? Gan jau kaimiņiem atkal ir TAS. Laimīgie.
Kontrole. Visu vajag kontrolēt.
Bet... kuššš… lūdzu, ļauj sev būt....
Tā taču ir viņa pati. Deja pārtrūkst un viņa nokrīt burtiski zemē, kliedz, nekad tā nav uzvedusies, varbūt divgadnieku krīzē, bet nu viņa to nespēj kontrolēt. Patiesība. Tagadne. šis mirklis.
Sniegpārslu neatkarīgā, maigā, smejošā, priecīgā deja ir atsaukusies arī viņas dvēseles stāvoklim, jeb otrādāk. Tik daudz ir darīts tā, lai citiem labi, lai patīkama sarunu biedrene, lai izpalīdzīga meitene, lai gudra un ar savu nostāju. Viss. Viņa guļ zemē un beidzot raud. To viņa nav varējusi izdarīt jau vairākus gadus. Šķiet, pēdējo reizi to darīja, kad viņas mīļotais vīrietis (kura priekšā varēja atpogāt ne tikai savu kleitu, bet atkailināt pat savu būtību) pasakot, ka nespēj šādās attiecībās būt, kur visi soļi jau iepriekš ir zināmi un dvieļi sakārtoti pa krāsām skapī gaida, viņš aiziet. Tad viņa, protams, izārdīja visu skapi, izmētāja dvieļus, tajā dvieļu kaudzē arī bija pāris stundas vai varbūt dienas, kas to lai atceras, noraudājusi. Dvieļus pa krāsām nav kārtojusi vairāk nekad. Bet pēc tam - sakārtoja kleitu, pierakstījās pie kosmetologa, nopirka jaunas kurpes un visu savu pedantiskumu turpināja ievērot darbā, pavadot tur daudz laika, mēģinot pārbaudīt savas varēšanas (vai mani var mīlēt?) robežas.
Un tad ir šis vakars. Kas sākas ar sniegpārslu vērošanu. Baltums un kailums. Tukšums. Mūzika, kas kaut ko zināmu stāsta par viņu pašu. Ir liels nogurums no tā, kā viss notiek. Viņa ir nogurusi visu varēt. Nogurusi būt mājās viena. Nogurusi no pareizajām atbildēm un darbībām. Nogurusi domāt, ko citi teiks. Nogurusi sevi mānīt, izlikties, spēlēt lomu.
Viņa pieceļas, izvelk no savas skaistākās somas savu sarkano Chanel lūpukrāsu un uz spoguļa uzraksta - STOP.
Nomazgājusi seju ar vēsu ūdeni, viņa atgriežas pie sniegpārslām. Tās turpina snigt, it kā pirms tam nekas satraucošs nebūtu piedzīvots. Viss notiek. Viss turpinās. Tu vari būt, vari nebūt. Viss notiek, viss turpinās.
Katra tā ir neatkārtojama, viņas noteikti par to nedomā, viņas vienkārši ir, kad ir iespēja būt, viņas ir. Vai tas nav kaut kas ārkārtēji burvīgs? Vienkārši būt tādam, kāds tu esi. Vai Tu spēj sajust to, ko viņa grib pateikt un apjaust? Viņa jau sen to patiesībā zināja, bet šovakar tam ir pavisam cita piegarša - neatkarības, individualitātes un vienkārši būšanas konteksts. Gatavība. Visi kauliņi ir sakrituši tieši tā, lai viņa to ieraudzītu un noticētu.

Kā es gribu būt? Es pati.
Kā es gribu turpināties? Es pati.
Kas man sagādā prieku? Man pašai.
Ko es sen esmu vēlējusies piepildīt? Es pati.
Kas man liek justies pieņemtais un nozīmīgai? Man.
Kas manī ir tas burvīgais, neatkārtojamais, skaistais? Manī. 

Un te nu tā ir. Lielā, baltā lapa un Tu. Tu esi radītājs. Tu esi mīlestība. Tu esi sniegpārsla. Tu esi pasaule. Tu esi spēks. Tu esi tas, kas tu esi. Tu vari. Tu drīksti. Tu esi.

Visu nakti viņa bija nomodā. Grieza, līmēja, krāsoja, dzēsa, smējās, iepauzēja, tad atkal - līmēja, grieza, krāsoja, pierakstīja, domāja, juta, paraudāja, turpināja...
Šķiet, četros no rīta bija iemigusi uz savas siltās segas, kamīns bija izdzisis, palika mazliet vēsi. Viņa pamodās. Un ieraudzīja to, ko šonakt radījusi. Sevi. 
Būtībā ne jau radījusi, bet ļāvusi sev ieraudzīt sevi. Viņa atvēra logu un pusbalsī uzsauca: 'Paldies jums, sniegpārslas! Paldies Tev, kosmoss! Es esmu. Es eju savu ceļu un dejoju savu deju. Es būšu, saredzēšu, raudāšu, mēģināšu, apstāšos un mācīšos sev pateikt - stop, kad mans ķermenis būs paguris un sirdspuksti būs pārāk saraustīti. Es zinu, kur ir mans miers. Es zinu, kur ir mans prieks, kur mans nemiers un kur - manas mājas.' 

Pinterest.com

P.S.
Laiku pa laikam šādas naktis mums vajag ikvienam. Katrs esam Viņa. Kāds skrien kilometrus tālus, kāds kāpj kalnos, kāds saullēktus tver, kāds piefiksē to visu uz papīra, kāds kopj puķes, kāds cep gardu pīrāgu. Mēs meklējam un pazaudējam, lai atkal atrastu. Piedzīvojam kosmiskās ilgas. Zaudējumus. Satikšanās.  Jautājam, kaut atbildi zinām, bet mums ir priekšstats, kā šī atbilde ir jāpiedzīvo, kā tai ir dzīvē jāizskatās, kā tai ir jānotiek. Uz mirkli apmulstam, nomaldāmies, sadusmojamies, pretojamies, samierināmies, lai atkal ietu atpakaļ pie sevis. Ceļā rodas brīnumskaistas lietas, kas iedvesmo citus nebaidīties iet, piedzīvot kritienus, sāpēs, apņemšanos darīt labu. Un kad ir atrasts meklētais - lielā, kosmiskā mīlestība, vai vismaz priekšstats par to, tad ir sajūta, ka esi mājās.
Taču tad nāk jauni notikumi un veidojas citi priekšstati un Tu jau nojaut, kas atkal notiek...

Paldies ikvienam un ikkatram, kas ļauj piedzīvot un būt!
Lai izdodas jums arī izrullēt balto lapu un izveidot savu ceļojumu pie sevis. Ar ko sāksi?


Mīļi sveicieni gada nogalē,
Evita

Gaisma

Sveiciens pirmajā Adventā. Gaisma, ir pirmais vārds, ko sevī gribu audzēt šajā laikā. Un man pat jāsaka, cik svētīgi, ka mums pēc labi pelēkā perioda, iestājas balts sasalums, kas ļauj sasildīties caur dažādiem ārējiem un iekšējiem ceļojumiem. Citādāk nosalsi, ja nekustēsies, vai ne?

pinterest.com

Es šodien [pēc gana ilga nerakstīšanas perioda] atvēru šo lapu un domāju, ka gribu uzrakstīt kaut ko pa īstam. Nu tādu riktīgi trāpīgu, kailu, precīzu sajūtu par šo laiku un noteikti manu personīgo sajūtu šajā laikā. Man ik pa laikam kāds uzraksta ļoti konkrētus jautājumus par dzīves jēgu, mīlestības ubagošanu, draudzības patiesumu, slēpšanos no savām izjūtām, nodevību, sirds aklumu?
 Manī arī pašā ik pa laikam rodas pamatīgi jautājumi par dzīves likumsakarībām. Atbildes mani reizēm arī nogrūž zemē un vēl iepliķē. Tā, ka sāp arī. Un tad es intuitīvi gribu savilkt zemāk kleitu, kas, krītot uzrāvusies un atsegusi manu pēcpusi, un bēgt, aizbēgt no likumsakarībām, sevis, jautājumiem un atbildēm, attiecībām, jēgām, atbildības un visa cita, no kā tikai var aizbēgt. Cik parasta ir mūsu bēgšanas stratēģija, kad piedzīvojam grūtības, vai ne?

 Jā, tādas grūtības, kas pēkšņi tevi norauj zemē un brutāli vēl seju iebāž peļķē, mirkli nogaida un tad paziņo: "Redzi, tā Tu patiesībā izskaties, jūties un tāda Tu esi? " Un kāda tad es esmu? Izpūrusi, sabijusies, apjukusi? Vai domājot plašāk - absolūti parasta, mirstīga, uz mirkli sastingusi savā būtībā, rīcībā un domāšanā. Lai cik skolās esi gājis un lai cik gudras grāmatas esi lasījis, kad sastopies ar kaut ko tādu, ar ko līdz šim sevi nekad neesi saistījis - situāciju, domām, sajūtām,- Tev vispirms gribas rīkoties pareizi! 
Redz, un te es varbūt beidzot nonāku līdz tam trāpīgajam, kailajam, īstajam. Cilvēki apaug ar savām fantāzijām par sevi un citiem, apaug ar pareizajām rīcībām, ar bailēm no citu vērtējuma, ka nereti viņiem vajag ļoti skarbas situācijas, lai atgādinātu, ka nav pareizas vai labas rīcības. Es, protams, varu rīkoties kā mamma, sieva, vīrs, draudzene vai opītis uzskata par pareizu, bet pēc tam gadiem ciest par to, jo tā nebūt nav bijusi manis paša izvēle. Varbūt neierasta, bet godīga pret sevi.  Bet tas, kā Tu vari tikt tuvāk sev, ir vienkārši ļaut sevi sadzirdēt, jo mūsos ir mūsu atbildes, nereti tikai aizaugušas ar nezālēm un citu izbradātajām un atstātajām pēdām.
 Jā, tad, kad ar to uzrauto kleitu atrodies uz vēdera pie peļķes, ieraudzīt atspulgā to, kā Tu patiesībā jūties, un kas tieši Tevi ir atvedis līdz tai peļķei un šai nenormālajai situācijai. Tā, šķiet, būtu visvērtīgākā rīcība, ko izdarīt savā labā, nevis uztraukties, ka citi tagad redzējuši, kā es pakrītu. Pakrīt visi, tikai reti, kad kāds godīgi nosauc to vārdā, jo nav ierasti, nav ērti citiem, nu mums jau daudz dažādu attaisnojumu. Kad ierauga, nosauc vārdā, tad seko rīcība. Un šodien Tu drīksti pieņemt jaunu lēmumu, Tev nav jādzīvo uz vecajiem solījumiem un pieņēmumiem.
Cilvēki nereti, noklausoties otra dzīves situāciju, nosaka: 'Vai, tad jau man nav problēmu!' Atpazīsti varbūt reizēm arī sevi. Un tad man gribas skaļi smieties. Jo tas ir kaut kāds murgains subjektīvs viedoklis. Tu pat nezini, vai otram tā ir problēma, bet jau mēri pēc savas mērauklas un vērtībām. Ieradums. Mehāniska rīcība. Būt pašam un ļaut citiem būt viņiem  autonomiem, domājošiem cilvēkiem. Manuprāt, tas ir vienīgais ceļš uz sevis apzināšanos un gaismu. Tas nenozīmē dzīvot bez kļūdām un bez puniem. Bet tas nozīmē uzticēties savām sajūtām, nelēkt ar galvu ezerā, jo tā vairākums dara, prast pateikt 'nē' attiecībām, kuras nav veselīgas un kuras būtībā uzturi pie dzīvības tikai Tu. Mums nevajag visiem vienādus pulksteņus, nevajag visiem boksēties un sacensties labestībā. Mums vispirms vajag būt godīgiem attiecībās ar sevi.
Līdzsvars ir vārds, kas man pēdējā laikā ļoti atvieglo ikdienu. Ticiet man, ne visi pat varam noturēt kādu līdzsvara vingrinājumu dažas sekundes, kur nu atrast līdzsvaru savā ikdienā, kur - vēlams visās jomās un uzreiz, - vēlamies būt tik pareizi, gudri, skaisti, erudīti, talantīgi, atjautīgi, pirmie, soli priekšā citiem.
Tāpēc es nereti savu dienu sāku tieši ar līdzsvara vingrinājumu, cenšoties sakoncentrēt visu savu esamību tieši šajā vietā, telpā un laikā. Mācoties arī piekāpties un necīnīties pret sevi, uzticēties sev un paļauties uz kaut ko Lielāku. Godīgi sakot, izdodas, kā nu kuru dienu un tas ir saistīts, cik mierīgs ir mans prāts un cik viegli ļauju visas domu aitas iedzīt aplokā, cik vesels ir mans ego un cik snaudoša godkāre. Būtu melots, ja teiktu, ka tā visa manī nav. Un, protams, man ir savi iemesli, kāpēc to visu man personīgi vajag. Esmu izaugusi no vecuma, kad man gribas, lai visiem jautri, labi, lai visi apmierināti, man nav nepieciešams otra akcepts uz manu laimi. Tā vismaz ir ik pa laikam, jo reizēm ir arī grāvis.
 Godīgi varu teikt, ka šis ir bijis gads, kas man ir devis un ņēmis. Un līdz šim esmu bijusi pasargāta no tādiem ļoti sāpīgiem sitieniem, bet katram mums ir vajadzīgi savi notikumi un pārdomu mirkļi, lai turpinātos un attīstītos jau citādāk, jo acīmredzot - ir laiks iet tālāk, laiks kāpt jaunā kalnā, vērt jaunas durvis vaļā un aizvērt iepriekšējās. Nu kaut kas tajā ritumā un notikumu secīgumā maģisks arī ir.
Uz vietas stāvēt un vienkārši eksistēt, manuprāt, nozīmē pamazām izdzist. Tāpēc jau mums piemīt gan drosme, gan zinātkāre, gan bailes, gan dusmas, gan šoks,  lai to būtu iespējams paveikt - spert soli! 

Iespējams, man ne tik ļoti izdevās trāpīgi, tieši un kaili pateikt, ka no sevis nevajag bēgt un mūsdienās uz taloniem varētu izsniegt smalkjūtību, pieņemšanu un sapratni, bet pārāk daudz mūsos šobrīd ir mākslīgā, ātrā, vardarbīgā. Tātad - to mums vajag atēsties, lai peļķē vienu dienu attaptos. Vienmēr ir labi to pie sevis pamanīt un pateikt - stop. Un Tavs stop ir Tavs, tā ir Tava izvēle un atbildība, lai kāda tā arī būtu, tā ir Tava, un nereti tā ir Tava vienīgā bagātība un patiesība tajā konkrētajā mirklī, un nevienam atļauja nav jāprasa, ja to īpaši precīzi un skaļi Tev ir pateikusi 
Tava sirdsbalss.

pinterest.com

Gaisma. Tuvums. Miers. Lēnprātīgums. Īstenums. Kailums.

Lai liela mīlestība!

Evita