ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

Hallo, vai vecmāmiņa?

Šorīt es piezvanīju savai vecaimammai. Un sarunas noslēgumā viņa man teica lielum lielo paldies, ka piezvanīju. Tas skanēja tik sirsnīgi, tik patiesi. Jā, es nudien  nedaru to bieži. Taču reizēm man ir spēcīga un nepārvarama vēlme viņai piezvanīt. Ja man liels notikums ir kāda skaista koncerta apmeklējums vai izrāde, vai ilgi gaidīta tikšanās ar draugiem, tad viņai šis zvans ir visīpašākais mirklis dienā. Un man no sirds patīk noklausīties, kā reizēm viņai patīk pamācīt dzīvot. Tieši tāpēc, ka tā ir viņas iespēja sajust nozīmīgumu mūsu, mazbērnu, dzīvē. Es parasti klausos, smaidu un mēdzu teikt, jā, vecomam, tev ir taisnība, tā varētu būt, mhm. Un galu galā laimīgas esam mēs abas. Par to, ka mēs esam šajā dzīvē satikušās.

Tad es prātoju, kā visbiežāk tērējam savu laiku. Kam mēs to atdodam - datoram, alum, neirotiskai mājas pucēšanai, blenšanai TV, skumjām, sportam, tukšām sarunām, ēšanai un darbam, protams. Cik no sava laika mēs varētu pavadīt produktīvāk un ar pievienoto vērtību? Jā, noguruši mēs esam vienmēr. Gribas atcerēties kādu gadījumu, kad nu jau pieaudzis bērns  savai mammai jautāja: "Mam, vai tad es tev lūdzu vairāk pelnīt? Nē, es visu laiku gaidīju, kad tev būs laiks tikai man." Jā, bērnam patiesībā nevajag daudz, tikai 20 minūtes nedalītu uzmanību. Kā jums šķiet, tas ir daudz vai maz? Taču pieaugušajiem ir sava izkropļotā realitāte par to, ko kādam vajag. Cik bieži mēdzam pajautāt otram, ko viņš domā, kā viņš uzskata, ko viņš jūt, ko viņš labāk vēlētos? Visbiežāk jau mēs pieņemam paši, kā tam būs būt. Un nereti agrāk vai vēlāk viļamies. Kāršu namiņi mēdz sabrukt. Un tad parasti pieaugušais piedzīvo pamatīgu krīzi.

Man jāatzīst, ka reizēm es arī saskumstu, ja esmu kādam sev svarīgam cilvēkam padevusi ziņu, ka vēlētos satikties, bet viņš nedēļām klusē vai visu laiku atrod iemeslu, kāpēc to nevar (visbiežākā atruna - nav laika:). Taču tā ir informācija, ar ko vienkārši ir jārēķinās. Visnepareizāk būtu apvainoties, kaut arī tas ir vilinoši un visai vienkārši (ierasti), vai ne?
Tomēr, gribam vai nē, katram ir savs individuālais ceļš ejams līdz viņš nonāk pie sevis (nevis radītā priekšstata par sevi), taču daudz ir arī tādu, kuri tā arī baidās no tikšanās ar sevi, tāpēc visu savu dzīvi turpina bēgt (pārstrādājoties, pārēdoties, pārlietojoties, pārsportojoties, pārpucējoties, pār un pār... nu jūs jau sapratāt, par ko es te).

Nu ko, uz mirkli te piestāju, bet nu slidošu tālāk, laikapstākļi šodien to ļauj!


Lai priecīgi!

Evita


trešdiena, 2013. gada 23. janvāris

Pavasaris

Ha, šorīt mana māmiņa čivināja man ausī par pavasari.
Vai tad es nejūtot, ka gaiss jau tomēr smaržo pēc pavasara! Nē, mam, nejūtu gan! Nu kā, viņa izbrīnīti turpina, bet saulīte taču biežāk jau redzama. Tiešām?, atrūcu. Nu un tā viņa turpināja, ka gaišāks ir, ka šorīt nav tik auksts, ka viņa ir priecīga un mierīga. Es ik pa laikam iesmējos, jo man šķita interesanti, ka cilvēks pats cenšas sevi uzmundrināt. Bija gan vēl viens mans mēģinājums atgriezt viņu realitātē, sakot, ka parasti pat  martā vēl ir pietiekami auksti, bet viņa tikai atsmēja. Un tad mēs abas sirsnīgi smējāmies.
Lūk, cilvēki, tā ir pašiedvesma. Tā ir sevis noskanošana uz to, ko gribam. Tā ir jau noticēšana un līdz ar to,  izjūtas ir savādākas. Un ko jūs domājat, es, izkāpjot no busiņa, taču arī gaisā sajutu to pavasari! Paldies mammai par šodienas pavasara izjūtu!
Un tagad vieta smiekliem. Skaļiem, gurdeniem, īsiem, nepārliecinātiem vai sirsnīgiem! Kā vien vēlaties!

Varētu ierakstam likt punktu. Bet es tomēr paturpināšu, bieži jau nesanāk paturpināt, piesēsties un uzrakstīt. Pēdējā laikā es arvien vairāk pie sevis jūtu, ka man rodas daudz jautājumu, kuriem nav vienas un konkrētas atbildes. Reizēm cilvēki piedzīvo prātam netveramus notikumus. Es šajā reizē domāju tieši netaustāmos. Un tad tiem racionālajiem prātiem, visdrīzāk, ir pavisam traki, viņi ķer pēc tabletītes vai vikipēdijā meklē skaidrojumus sapnī redzētajam. Taču tiem intuitīvajiem, manuprāt, tā atkal ir savu robežu pārbaudīšana. Pēc tādiem notikumiem neizgaist sajūta, ka drīz cilvēki nudien spēs sazināties domās vai savos sapņos. Taču racionālā puse jeb prāts saka, ka tas ir tikai tavu alku atspoguļojums miegā vai pusnomodā.
Lai vai kā arī nebūtu, es domāju, ka tas ir tāds robežu jautājums, gan fizisko, gan garīgo robežu. Tās nekad nebūs iespējams izmērīt un pateikt, kur tās beidzas. Tomēr nereti ir un būs tādi jautājumi, uz kuriem nevar sniegt vienu un galēju atbildi. Es pat riskētu sacīt, ka tieši pietiekamās zināšanas un dzīves pieredze liedz to darīt. Agrāk, salasījusies teoriju, vienmēr varēju sniegt skaidras atbildes un ja nevarēju, tātad tas nav svarīgi. He, arvien vairāk izzūd jaunības melnbaltais un interese rodas tieši par tiem tukšajiem laukumiem.

 Kāpēc mans tēvs vai mamma mani nemīl, saka, ka mīl, bet dara tā, ka nemīl? Kāpēc viņi mani pazemo? Kāpēc es sevi necienu? Kāpēc es esmu atšķirīgs? Kāpēc es nevaru samierināties? Kāpēc vecāki man nesaka taisnību? Šādus jautājumus es saņemu ik pārdienu. Un vienmēr tie liek domāt vairāk, plašāk un sajūtīgāk.

Katram stāstam ir savas saknes, kas to barojušas un uzturējušas. Reizēm pat vairākus desmitus gadu. Tāpēc reizēm ir labi  nolikt malā teoriju un ļauties izjūtām, ļautiem otra sajušanai. Ne velti man kāds pieredzējušāks speciālists reiz atgādināja - tev savā ziņā jābūt kā muļķītim, kas uzdod daudz jautājumu, arī tādus, kas sākotnēji šķiet pašsaprotami, arī tādus, kas liek sarkt. Tā paša iemesla pēc, ko minēju - katram ir savs stāsts un katram stāstam savas saknes, saknēm sava zeme, kas tās baro...

Manuprāt, nevērība un paviršība ir bīstamas. Savukārt būšana blakus (ne vienmēr fiziska) var kādam būt par atspēriena punktu.

Evita

Dzīve kafijas tasē

Tuk turuk, šodiena, otrdiena, ik pa laikam snieg, Igaunija, ātri kļūst tumšs, gribu daudz gulēt, saņemu pāris zvanus no nepazīstamiem cilv...