ceturtdiena, 2013. gada 31. janvāris

Hallo, vai vecmāmiņa?

Šorīt es piezvanīju savai vecaimammai. Un sarunas noslēgumā viņa man teica lielum lielo paldies, ka piezvanīju. Tas skanēja tik sirsnīgi, tik patiesi. Jā, es nudien  nedaru to bieži. Taču reizēm man ir spēcīga un nepārvarama vēlme viņai piezvanīt. Ja man liels notikums ir kāda skaista koncerta apmeklējums vai izrāde, vai ilgi gaidīta tikšanās ar draugiem, tad viņai šis zvans ir visīpašākais mirklis dienā. Un man no sirds patīk noklausīties, kā reizēm viņai patīk pamācīt dzīvot. Tieši tāpēc, ka tā ir viņas iespēja sajust nozīmīgumu mūsu, mazbērnu, dzīvē. Es parasti klausos, smaidu un mēdzu teikt, jā, vecomam, tev ir taisnība, tā varētu būt, mhm. Un galu galā laimīgas esam mēs abas. Par to, ka mēs esam šajā dzīvē satikušās.

Tad es prātoju, kā visbiežāk tērējam savu laiku. Kam mēs to atdodam - datoram, alum, neirotiskai mājas pucēšanai, blenšanai TV, skumjām, sportam, tukšām sarunām, ēšanai un darbam, protams. Cik no sava laika mēs varētu pavadīt produktīvāk un ar pievienoto vērtību? Jā, noguruši mēs esam vienmēr. Gribas atcerēties kādu gadījumu, kad nu jau pieaudzis bērns  savai mammai jautāja: "Mam, vai tad es tev lūdzu vairāk pelnīt? Nē, es visu laiku gaidīju, kad tev būs laiks tikai man." Jā, bērnam patiesībā nevajag daudz, tikai 20 minūtes nedalītu uzmanību. Kā jums šķiet, tas ir daudz vai maz? Taču pieaugušajiem ir sava izkropļotā realitāte par to, ko kādam vajag. Cik bieži mēdzam pajautāt otram, ko viņš domā, kā viņš uzskata, ko viņš jūt, ko viņš labāk vēlētos? Visbiežāk jau mēs pieņemam paši, kā tam būs būt. Un nereti agrāk vai vēlāk viļamies. Kāršu namiņi mēdz sabrukt. Un tad parasti pieaugušais piedzīvo pamatīgu krīzi.

Man jāatzīst, ka reizēm es arī saskumstu, ja esmu kādam sev svarīgam cilvēkam padevusi ziņu, ka vēlētos satikties, bet viņš nedēļām klusē vai visu laiku atrod iemeslu, kāpēc to nevar (visbiežākā atruna - nav laika:). Taču tā ir informācija, ar ko vienkārši ir jārēķinās. Visnepareizāk būtu apvainoties, kaut arī tas ir vilinoši un visai vienkārši (ierasti), vai ne?
Tomēr, gribam vai nē, katram ir savs individuālais ceļš ejams līdz viņš nonāk pie sevis (nevis radītā priekšstata par sevi), taču daudz ir arī tādu, kuri tā arī baidās no tikšanās ar sevi, tāpēc visu savu dzīvi turpina bēgt (pārstrādājoties, pārēdoties, pārlietojoties, pārsportojoties, pārpucējoties, pār un pār... nu jūs jau sapratāt, par ko es te).

Nu ko, uz mirkli te piestāju, bet nu slidošu tālāk, laikapstākļi šodien to ļauj!


Lai priecīgi!

Evita


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...