Šorīt kāda īsziņa manu tā jau skaisto rītu padarīja par brīnišķīgu. Un, nē, tur nebija to trīs vārdu, taču tajā bija tik daudz mīlestības.
Lēnām dipinot tramvajā, es domāju, vai vispār var būt tā, ka mīlestībai nav vietas? Vai ir iespējams, ka tai nav piemērotu vārdu? Vai iespējams, ka tā ir lieka, nevajadzīga un pārpildīta ar bailēm no atraidījuma?
Jūs jau droši vien zināt manu atbildi. Mīlestībai nav robežu un tā vienmēr ir pa īstam - īstajā laikā, īstajā vietā, īstajos apstākļos, starp īstajiem cilvēkiem. Taču es runāju par mīlestību, nevis kaisli, atkarību, greizsirdību, aizraušanos, iemīlēšanos. Tā ir mūsos. Un viss. Redzi, te viņa ir! Mana mīlestība.
Un man nav bail tajā dalīties. Man nav bail ļaut sev to izjust. Man nav bail to saņemt. Taču ir bijis laiks, kad manas izvēles un lēmumus pieņēma tieši šīs bailes manī.
Tāpēc es zinu, cik viegli mēs varam sapīties jūtās, kas nav mīlestība, taču mēs to tā gribam saukt (ak, nepamet mani, jo tu esi vienīgā/-ais, ko es mīlu, kas dara manu dzīvi krāsainu, piepildītu utt.), tik viegli mēs varam pārvarēt grūtības, ja tā ir klātesoša. Manuprāt, ir vērts sijāt un sijāt pelavas no miltiem, lai tikai redzētu, kā katrā tā uzplaukst un vairojas.
Droši vien atkārtošos, taču es tomēr esmu par mīlētājiem mūsos, jo tas nekad nevar būt klišejiski vai stulbi!
Tie, kas visu ap un par mīlestību noliedz, droši vien vēl ir tikai sava mīlestības ceļa sākumā.
Šis ir tikai mans stāsts un izjūtas par mīlestību. Ielikt to rāmjos, paldies Dievam, ir grūti.
Priekpilnu jums dienu!
Evita
Bildi atradu te.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru