sestdiena, 2011. gada 30. aprīlis

slinkumdiena.


patiesībā jau tauta šodien strādā. mana ģimene arī. prieks. es arī atrodos darbā. bet šodien man ir tik slinks noskaņojums. es gaidu, kad pavisam drīz došos mājās. pagatavošu kādu gardu ēdienu, kāds garšo tikai man. proti, neprātojot, vai kādam vēl tas garšos. un tad es gribētu atlaisties saules pielietajā istabas dīvānā. un saldi, sevi ieaijājot, pagulēt. šķiet, vakar esmu daudz patērējusi enerģiju. šodien to gribas atjaunot. mierīgi. gardi. un klusi. es ik pa laikam sestdienās fonā dzirdu 101 ainara piedāvātās dziesmas. tagad arī. viņš saka, ka tā ir iespēja izkopt savu gaumi. mhm. piekrītu. bet vai bieži vien nav tā, ka ir kaut kas vienveidīgs, ko vienmēr sauc par savu. ieraugot puķainu audumu, saproti, ka tas ir no tava sajūtu plaukta. sasmaržojot tikko ceptu rabarberu maizi vai sadzirdot skaņas, kas, neizskaidrojamu iemeslu pēc, vienmēr nozīmē vairāk kā citas.
Lai nu kā. šodien aprīlis nodos stafeti maijam. manam mīļākajam gada mēnesim. man šķiet, tas smaržo un izskatās savādāk. un saku paldies Katei par iespēju pakūkot kopā. un, jā, par servisu kādu citu reizi. bet varbūt arī nekad. visam savs laiks. un no kļūdām reizēm arī cilvēki mācās tieši tāpēc, ka kāds ir atļāvies tās skaļi nekomentēt.


slinki,
evita

p.s. man šķiet, ka VIŅŠ (kas augšā) jūtas līdzīgi. Bilde no vietnes, kurā ir darbi, kas mani apbur un tur.

trešdiena, 2011. gada 27. aprīlis

mana apsēstība.

varbūt kāds vai kāda ir apsēsts ar domām par naudu. varbūt kāds vai kāda ir apsēsts ar kādu sieviešu vai vīriešu kārtas pārstāvi. kāds/-a apsēsts ar apģērbu. kāds/-a ar bērniem. kāds/-a apsēsts ar gozēšanos laikrakstu lapās.
es pēdējā laikā esmu apsēsta ar skaistām bildēm. interjers. cilvēki. dīvāni. puķes vāzē. logs ar palodzi. šķiet, mani pēdējā laikā vairāk uzrunā tieši interjera bildes.
ne man gaidāmi jurģi. ne man nonācis īpašumā kāds lielisks dzīvoklis vai māja. bet varbūt vienkārši pienāk kāds noteikts vecums, kad pēkšņi gribas visu sakārtot. salikt visu pa savām vietām. gribas saukt kko par savu vai vismaz nobāzēties uz kādu laiku vienā vietā. nē, es tiešām nedomāju, ka vecāku pienākums ir atstāt savu māju bērniem vai mazbērniem. esmu pret tādiem izteicieniem - mantinieks utt. es visvairāk gribu, lai cilvēki ir laimīgi tieši tagad, šodien. lai viņi domā par sevi. es to attiecinu arī uz saviem vecākiem. es ļoti vēlos, lai viņi ir pietiekoši gudri, lai darītu tā, kā viņi jūtas labi. es taču nerūpējos par viņiem, kad iekāpu ar lielo somu autobusā, lai iekarotu galvaspilsētu.
šķiet, manī arī briest doma par kaut ko savu. es ļoti gribētu varēt arī esošajā miteklī uzlīmēt sienas dekoru. iegādāties skaistu dīvānu. piebūvēt balkonu, kur man ziedētu puķes un augtu garšaugi. bet kāpēc man sevi mānīt un gribēt to, ko nevaru un nedrīkstu. es taču varu sapņot arī par to, ko varu dabūt uzreiz.

lūk, ko dabūju.
1.


2.


3.


4.


5.


6.


7.




Man jau šķiet, ka skaistums patiešām var izglābt pasauli. izkopiet dotos talantus. interesantāk un jēgpilnāk dzīvot sanāk. kamēr pati neko tādu nepieprotu, priecājos par citu radīto, saredzētu, uz mirkli apstādināto.

evita

Bildes: 1.,7. www.mialinnman.blogspot.com, 3. www. midhomes.net, 2.,4.,5.,6 http://browndresswithwhitedots.tumblr.com

sestdiena, 2011. gada 23. aprīlis

svaigs gaiss



tas nudien iedarbojas maģiski. varētu pat teikt, ka brīžiem neizturami. ilgu laiku, jāatzīst, nebiju izbraukusi no galvaspilsētas. tad nu mans mīļais vīrs noorganizēja varēšanu aizbraukt. braucām uz Ragaciemu, kur ir iespēja strādāt visu dienu un īsti rezultātu vēl neredzēt. taču tāpēc jau Dievs cilvēkam ir devis iztēli. un es uzbūru skaistu akmensdārzu. uzkalniņu, kur vijas un savijas ziedi, augi, putni, gliemežvāki, svaigs gaiss, zaļa zāle...
Melnām mutēm, noguruši, bet gandarīti, pēc labi pavadītas dienas, varējām doties mājās. šķiet, Betija sen tik ilgi un cieši nav gulējusi kā pēc šīs vienas dienas svaigā gaisā. tagad saprotu, kāpēc lauku ļaudis gulēja diendusu. protams, arī tāpēc, ka agri modušies.
Pa ceļam mēs prātojām, kāpēc Latvija nevarētu būt sakopta, tīra, ekonomiski stabila, laimīga valsts, kurā dzīvo pieklājīgi, par sevi pārliecināti, nenarcistiski, drosmīgi cilvēki. kas tam nepieciešams? vai viens līderis? vai stiprās ģimenes, kas rāda piemēru. vai audzināšana? vai domāšanas faila nomaiņa. vai mērķtiecīgs darbs (ar piebildi, ka zina mērķi)
mana draudzene saka, ka nedzīvo te, jo, protams, saprot, ka te tik labi/pārtikuši nevarētu dzīvot. un es saprotu viņu. bet tagad sāku domāt, bet, kā tad tā pārticība radīsies, ja mēs paši te kaut ko nedarīsim? ir sajūta, ka tomēr cilvēkiem ir tendence sagaidīt, ka kāds iedos, ka kāds izlabos kļūdu, ka kāds... par sevi es arī varu tā teikt, ka es jau arī gaidu, ka kāds man palīdzēs, ka kāds teiks - hei,evita, tu nu gan esi burvīgs cilvēks ar lieliskām darba spējām un interesantu dzīves uztveri, es Tevi saredzu te un tur, nāc darbojies! Tas jau būtu skaisti, taču, šķiet, ka tomēr neviens nevar ne mani, ne tevi saredzēt, ja pats to nepajautā vai nesaredzi sevi, ja pats nesāc gribēt vai darīt. iespējams, ka es ļoti daudz gribu. un patiešām vairākumam ir rakstīts zvaigznēs, ka mums vienkārši ir jāiet uz darbu un jāstrādā, kā man cita laba draudzene teica. vienkārši jādara tas, kas jādara. varbūt tā ir mana spītība vai kas cits, bet es tomēr domāju, ka katram ir iespēja darīt, ko viņš vēlas. varbūt drīzāk ir grūtāks un ilgāks ceļš līdz tam ejams, kad saproti, kas ir tavs aicinājums un kas rada gandarījumu. Taču es ļoti gribētu dzīvot savāzemē, kur cilvēki viens otram uzsmaida, palīdz, ir spējīgi komunicēt, kur saeima ir kā atbalsts un piemērs, kur valda drošība un noteiktība.

re, kā uz mani tas svaigais gaiss iedarbojas! [smaidu]

šīs ir garās brīvdienas. lai skaistas olas, labas sarunas un pirmais iedegums! Mācieties svinēt!


sirsnīgi,
evita

narcises nozīmē, ka tuvojas mana dzimšanas diena. bilde no diamondsourceva.com

trešdiena, 2011. gada 20. aprīlis

priekšstatu ēna.



Šodiena ir lēna. kā miegains cilvēks. kā kazāka dziesmas. kā divplāksnis. kā klusinātas skaņas. kā čukčukbānis.
ir dažādi priekšstati (agrāk uztvertā jutekliskā veidola (asociāciju izraisīta) reprodukcija smadzenēs)par to, kāds izskatās laimīgs cilvēks. par to, kāds izskatās labs speciālista (cik jums gadu, dakterīt?:). par to, kas ir laba uzvedība. par to, kuras mammas pankūkas gardākas. par to, kā cilvēkiem jādzīvo. par to, kā jāpavada savs laiks. un piekritīsiet, ka tā labu laiku varētu turpināt.
un tad, kad priekšstats/-i sagrūst, paliek pāri kaut kas. kas nu katram. slikta pēcgarša. vainas izjūta. pārsteigums. nodevības izjūta. vilšanās. atvieglojums. riebums. satraukums. apmulsums.
šodien mazliet parunāju par priekšstatiem. un par to, kādi tie ir. man arī teica, ka esmu naiva. un es piekrītu. esmu. zinu un redzu kas un kā notiek tuvumā, bet citos rakursos tās pašas lietas mēdz notikt savādāk. un arī, iespējams, viņu sādžā tiek saukta par normu.

taču visvairāk man reizēs, kad jūtos apmulsusi, palīdz teikums, kas liek padomāt, kas tajā visā ir stāsts par mani, bet kas - ir cita, otra stāsts. lai vai kā. ļoti bieži stāsti un personāži tomēr mainās, taču es pati esmu tam visam kaut kur pa vidu vai malā, vai attālis vēroju. manas vērtības, izjūtas, ziņojums, ko sevī nesu, tā krasi un pēkšņi nemainās. ja cieņa ir man vērtība, tad tā vēl joprojām ir. ja apbrīna eksistē, tad tā turpina būt. ja mīlestība ir, tad tā vienkārši pastāv.
taču es dzirdu un redzu, cik ļoti cilvēki pieķeras saviem meliem, fantāzijām un priekšstatiem. paiet ļoooti ilgs laiks pirms viņš vispār to apjauš, kur nu vēl palaiž vaļā jeb ļauj tiem sabrukt. kailam būt vienmēr ir mazliet mulsinoši. tāpēc nudien vieglāk ir aiziet pie astrologa un neuzņemties atbildību pašam. tādās reizēs es varu izslieties un tieši teikt, bet, ko tu darīsi, ja astrologs kļūdīsies? un tādās reizēs es pati pie sevis klusi priecājos, ka esmu vismaz kaut ko lietas labā darījusi, lai virzītos uz to, kas man ir nozīmīgs. un interesantākais, ka neviens pa galvu nesit. un varbūt pat neievēro manas mazās uzvaras pār manām mazajām bailēm. reizēm der atcerēties, ka cilvēkam taču vēl būtiskāks par citiem un viņu lietām, ir viņa paša ego.


veiksmīgi,
evita

foto: www.vipassanameditation.info

pirmdiena, 2011. gada 18. aprīlis

mēneša tikšanās.


ak, jaukā, jaukā nogale. nedēļas nogale. ne tikai plusi un saule mani iepriecināja. vispirms sestdien profesionāļu sanākšanā sapratu, ka ir no sevis jāprasa vairāk un drošāk. nav jābaidās jautāt, jautāt, jautāt un nesaprast. saņēmu tik daudz ieteikumu tālākajam darbam, ka gāju mājās kā miljonāre. vēlreiz manī nostiprinājās sajūta, ka man ļoti patīk tādi gudri, racionāli, tieši un precīzi profesionāļi. ir uz ko tiekties, tā teikt.

svētdiena man iesākās ar labām brokastīm un mājas tīrīšanu, jo mēs gaidījām viesus. Betija gaidīja Džonatanu, atsakoties no citām aktivitātēm dienas pirmajā pusē, jo gaidīja, pat nākot klajā ar pārsteidzošiem teikumiem - ja nu viņš gribēs manu puzli, tad es viņam atdošu to. tā izrādot beznosacījuma mīlestību savam draugam. es gaidīju savu draudzeni ar savu ģimeni un vēl draugus, kuri jau šādā statusā ir daudzus gadus.
Uzmetu vērtējošu skatu savam dzīvoklim, sapratu, ka aizkaru stangas nepaspēšu uzlikt un vēl šo to neizdarīšu, bet prieks par satikšanos būs lielāks kā šīs raizes par to, lai viss ir kārtībā.
Kā tad bija? Lai arī draudzenes vīrs teica, ka bērni mūs glābj no neveiklās situācijas, ka nav, par ko runāt, man šis klusums nenozīmēja nerunāšanu, jo nav par ko runāt. Tas man nozīmēja mieru un prieku. sēdēju un skatījos, kā divi mazie draugi dabū pa zodu un pa pieri, kā sarunājas, kā dalās. Skatījos, kā mazā Marta, ieritinājusies tētim uz rokas, vēro tuvējo apkārtni, skatījos... un jutos labi. piefiksēju, ka patiešām iepriekš vēl būtu satraukusies, ka nav pietiekami daudz ēdamā vai satraukusies par klusumu, par to, ka kaut kas jādara, par to, ka nav man glāžu mājās utt. Bet tas vienā mirklī mainās. Es esmu es pati. un pieņemu savus draugus, kādi viņi ir. un viņi mani arī, tā vismaz šķiet. nu jā, mans suns mani mazliet nokaitināja ar savu riešanu, bet, izrādījās, ka nebiju iedevusi viņam ēst. vainīga. :)Paldies jums par būšanu maniem draugiem. :) Daudz te neuzrakstīju, jo tas lai paliek man vienai.

Vēl sestdien man šķita, ka pamanu lielveikalā atpazīstamu seju, kuru sen nebiju satikusi. un es nezinu, kāpēc nepiegāju un neparunāju. laikam jau apmulsu. šī sieviete man vienmēr šķitusi interesanta. un viņai blakus gāja jauniete, kas varēja būt viņas mazā meita. tādu es viņu atceros. mazu. un tas man lika aizdomāties par laiku. par to, kāda mana meita būs pavisam nosacīti drīz. kā viņa domās, ko teiks, kāds būs viņas ģērbšanās stils un kādas būs viņas vērtības.

mana pievienotā vērtība:

viss, ko mēs varam darīt, ir dzīvot, ieklausoties savās sa/izjūtās. tikai tā varēsim nonākt tuvāk sev un būs mazāk jāspēlē teātris, un mazāk jāizliekas par to, kas tu patiesībā neesi. jā, visam ir savs laiks.

Lai jums brīnumjauka nedēļa!

evita

p.s. jā, draugi, 1.maijā vajadzētu sataisīties uz talku. ja nu ir luste. es varētu pieteikties uzvārīt zupu. par gaļu neko nezinu.

bilde: http://www.wallcoo.net

pirmdiena, 2011. gada 11. aprīlis

Iedvesmojies.



Šodien man IR, ko darīt. Tāpēc, lai tam atliktu mazāk laiks, es atradu veidus, kā iedvesmoties:

1. Atrodi jaunu dziesmu, kas neprātīgi aizrauj - ar izpildītāju, balsi, augumu, ritmu, skaņu vai ko citu. uzliec austiņas un klausies, klausies, klausies. [man jāatzīstas, ka neesmu mūzikas guru. ir šis tas, kas man jau kādu laiku patīk. bet Oh land mūziku atklāju pavisam nejauši. un esmu iemīlējusies. es tā dziedātu, ja prastu kaut nedaudz.]

2. Uztaisi kādu mākslas darbu, kas ir paliekošs. mājai. vai kādam draugam. mēģini radīt ko no sevis. [pavasari sagaidot un orhidejas nesagaidot, es domāju, ka uztaisīšu šādu vainagu.sev. mājai. skaistumam.]

3. Uzrīko talku. Saaicini savus draugus palīgā. vislabāk - lai puiši strādā pa āru. bet meitenes gatavo pusdienas. un šķiro vecmammas kleitas un izvēdina telpas. [gribētu, lai man tā izdodas izdarīt savā dzimšanas dienā.]

4. Sāc rakstīt Cukurvati [esmu tādu sadaļu ieviesusi labajā malā]. Tā nudien iedvesmo. dažas rindas. uz lapas, salvetes, trolejbusā, paslepus vai atklāti.

5. Atļauj sev izbaudīt klusumu. mēģini nedomāt par to, ar ko Tavs prāts visbiežāk ir aizņemts. Lai tēti, omes, auklītes paauklē mazuli, Tu tai laikā vienkārši atgulies un aizver acis. 15 minūtes taču vari, vai ne?

6. Nopērc grāmatu, kas Tev šķitīs vērtīga vienmēr. Kādu mākslas, interjera, pasaku, mīlestības vēstuļu, biogrāfiju vai pavārgrāmatu. [Nesen iegāju Valters un Rapa veikalā. es pēkšņi apmulsu, skatoties uz LIELAJĀM grāmatām. un es pieķēru sevi domājam, ka tādām jābūt katram mājas plauktā.]

7. Sakārto māju. vari arī pārkārtot māju. Nomaini aizkarus. Pārstādi puķes. Pieliec gleznu. [Es jau kādu laiku ar savu zaļo puķi sarunājot un pasakos par pacietību. bet šonedēļ es to izdarīšu. apsolu.]

8. Piezvani draugam. Cilvēkam, kura balsi gribi dzirdēt. tāpat, vienkārši tāpat. tāpēc, ka tā nomierina vai Tev kaut ko nozīmē.

9. Atļauj darīt sev to, ko patiešām vēlies. Vai tā būtu silta vanna ar dažādām zālītēm tajā. Vai tā ir spēlēšanās ar bērniem. Vai tā ir vakariņu gatavošana. Vai tā ir iegrimšana romāna pasaulē.

10. Esi Tu pats! Mīli un priecājies, kāds esi.


Lai dzīvo lietainā pirmdiena!
evita

mandala: http://www.abstractdigitalartgallery.com

projekts - varēt.


Ir pagājis varens laiciņš. Kā jau tas man reizēm sanāk, man nebija, ko īsti teikt. bija cilvēki, kas jautāja, vai beidzot apnika. un es atbildēju, ka nē. vēl joprojām neapnika. bet vienkārši atļāvos būt vāja un atļāvu savam organismam atpūsties, kas man gan atgādināja, ka jāstiprina tas ar vitamīniem.

Tā kā biju sevi ielikusi noteiktā rāmī un nosūtījusi savu dzīves gājumu uz vienu kompāniju, bet pēc intervijas tā man teica, ka esmu ļoti labs kandidāts. taču atteicās ņemt mani savā bariņā. protams, ka es paanalizēju. un mēģināju saprast, vai tad šajās dienās tik labus kandidātus var neņemt. un uzdevu jautājumu - kas tad ir tas, kas attur, sabaida. vai tiešām pārliecība. hmm, es piekristu, ka vieglāk likt nostāties vienā rindā ir ne tik drošiem. bet es tiešām jūtos izaugusi, lai klanītos tikai tāpēc, ka tā pieņemts. un laikam jau vienmēr esmu bijusi grupās līderis vai vismaz ar tādām iezīmēm apveltīta entuziaste. šobrīd gan es esmu jau pavisam savādāks līderis. drīzāk vērotājs. un mācos saredzēt, kas notiek man apkārt. mēģinu noteikt tās vērtības, kas šobrīd valda visapkārt.
un tad es šorīt sapratu, ka man pašai ir kaut kas jādara. (šo gan es jau apjautu kaut kad agrāk) lai justos ne tikai pati labi, bet lai iedrošinātu citus. lai varētu darīt to, kas padodas un patiešām patīk. līdz ar to nerada pretreakcijas un saspringumu.
tā kā es redzu un dzirdu to, ka ir tikai nedaudzi, kas saista savu nākotni ar Latviju, tad man šķiet, ka tas īsti nav pareizi. ne tas, ka vēlas apskatīt pasauli, uzkrāt pieredzi un zināšanas un atgriezties te, bet tas, ka grib vienkārši tikt prom. scenārijs ir sekojošs - bērni pabeigs vidusskolu vai pamatskolu un dosies tur, kur vecāki. projām. jo te ir slikti. te visi ir sliktie, kas dara pāri. un stresā, protams, cilvēki vai nu sastingst, uzbrūk vai bēg. tātad vajadzētu mazināt stresu un trauksim, kas ir tik aktuāla kaite šobrīd. Un es jautāju arī TEV, kā?

Varbūt tas ir izklausās merkantili, bet šobrīd es domāju, ka cilvēkiem vajag piemēru, atbalstu un attīstīt prasmes, arī to, kas ļauj būt pašiem. tas nozīmē, ka ir jāpalīdz bērniem sajusties drošībā. ir jāparāda vecākiem vēl vairākas iespējas, kā uzņemties atbildību par savu dzīvi, kas ne vienmēr nozīmē pamest savus bērnus vai aizbraukt uz neatgriešanos. tie, kas būs braucēji, droši vien aizbrauks tāpat. es zinu draugus, kas šādu lēmumu pieņēmuši, lai sekotu saviem sapņiem. un tā savukārt ir viņu uzvara pār to, ka katru dienu ir jāiet uz darbu, kas nepatīk.
taču ir cita daļa. vecāki nemaz nenojauš, kā jūtas tas bērns, kurš no rīta mostas viens, kad mamma jau ceļā uz darbu. kādas vēl domas par skolu un par nākotni, ja jau no paša rīta ir neskaidrība, haoss un absolūta nedrošība. kā jūtas mamma, atstājot savus bērnus. kā jūtas vīrs, pametot ģimeni, jo saprot ka nespēj to apgādāt.
vienmēr ir jāizdara izvēle. un, iespējams, izvēle ir cieši saistīta ar atbildības uzņemšanos un ar mērķu saredzēšanu.

Es zinu, ka Latvijā jau ir daži entuziasti, kas grib kaut ko izmainīt un vērst par labu, dot ticību un atbalstu tiem, kas nu vēl mēs te esam. kas cenšas nebūt tikai spēles kauliņi kāda rokās, bet seko savai izjūtai. varbūt sākotnēji tikai intuitīvi.līdzīgi kā daru šobrīd es. es zinu, ka pamazām notiek arī lauksaimniecībā jaunveidojumi, grupa, kas gatavi mainīt ierasto kalpošanas sistēmu uz ticības stiprinošu un finansiāli izdevīgāku.

Tātad, jāsaka, kā V.V.Freiberga - mēs esam stipri un vareni! Ja mēs tā patiešām domājam un apjaušam, ka nudien paši arī varam. ka nav jau tikai TIE tur, kas TUR sēž un tikai pieņem likumus. ja mēs kaut ko darām. paši. ar piemēru un to, ka man interesē, kā iet maniem draugiem, nevis es domāju tikai un vienīgi par sevi, dzīvojot savā villā vai teltī zem ābeles. Arī zinu, ka Latvijā dzīvo ļoti izpalīdzīgi, gudri, talantīgi, radoši un ar vēlmi izpausties cilvēki. arī mazliet kūtri, kas gaida, ka viņus pabakstīs.

Es pati sākšu tā, ka vispirms sapratīšu, kas ir tas minimums, kas nepieciešams. tad - ko varu dot citiem no tā, kas ir nepieciešams. ar savām prasmēm uz zināšanām. kas tam nepieciešams. Tad nākamais droši vien ir solis, kad jāsaprot, kā to panākt. tad domubiedri un ideju apkopošana. kaut kad noteikti arī ir jāpieslēdzas finansu jautājumam.

Ja Tevī arī ir snaudušas līdzīgas domas, ko man mazliet izdevās aprakstīt, labprāt gaidīšu Tavas idejas un izjūtas par šo, un to, kā sevi saredzi šajā nākotnes projektā, ja tā var teikt. Bet ja nē. tad nē. katram taču savs.

Ja vēlies dalīties pieredzē, izteikt savu redzējumu, iedrošināt, atturēt vai palīdzēt, sazinies ar mani e-pastā: evittalo@gmail.com

Un varbūt pavasaris atnāk ātrāk! un varbūt tā ir iespēja pabūt tur, kur nekad vēl neesi bijis! Kas to lai zina!


Ar sveicieniem,
Evita

iedvesmas bilde: http://www.digital-photo-web.com/inspirational-wallpaper.html

trešdiena, 2011. gada 6. aprīlis

plunkš.


Lietus lāses sitas pret jumta logu, it kā gribētu man kādu ziņu nodot. sākumā bailīgi, bet nu jau ber tā, kā zirņus vai pupas. Paldies par vēstuli, es nodomāju, tās man patīk saņemt.
Lietus parasti patīk romantiskajiem, melanholiķiem, māksliniekiem. kuri iedomājas sevi skatāmies pa logu uz snaudošo pilsētu. vai, paņemdami kafijas krūzi, ieritinās segā, lai atšķirtu grāmatai lapu vai radītu kādu mākslu.
Es piederu pie tiem, kuriem patīk silts lietus. Kad var skriet ar basām kājām pa peļķēm. un nesalst. kad gribas smieties, cik laba sajūta ir, sajūtot mitrās matu cirtas vai drēbes. Parasti un visbiežāk tādas ainas atgādina bērnību un tos laikus, kad viss šķiet iespējami. jo lieliem taču nepiedienas tā un tā, un arī tā... par laimi, man vēl joprojām patīk pārkāpt robežas drīkst/nedrīkst, smuki/nesmuki, labs/slikts. es visbiežāk mēģinu darīt tā, kā sirds saka, kaut soģi jau caur sētmalu glūn. un visbiežāk esmu priecīga, ka esmu tā darījusi. katram kliedzienam ir sava atbalss. klusumam pretī skan klusums. ilgs un neciešams. reizēm mānīgs vai maldinošs.
Taču atgriežoties šeit un tagad. ir sajūta, ka pēc šī skanīgā lietus, sāks dīgt zaļā zāle. zeme būs labi padzērusies un varēs radīt mums brīnumus. tikai vēlāk uzzināsim, kādus tieši.

Lai izdodas iet tālāk kā ierasts. Lai izdodas priecāties arī par pelēkajām debesīm. Lai izdodas nejusties vainīgiem. Lai izdodas sekot saviem sapņiem. Lai izdodas kādu (arī sevi) patīkami pārsteigt.


priecīgi,
Evita

skaistā bilde no: digitalbreizh.net

otrdiena, 2011. gada 5. aprīlis

aprīlis.


Jau vairākas dienas kalendārs saka, ka ir aprīlis (Mana meita gan netic, ka patiešām ir pavasaris. viņa saka, ka ārā drīzāk ir ziema, bet kalendārā tikai pavasaris.)
Tas man ir sācies ar lielu nogurumu. un nevaru saprast, vai esmu pirms tam 'izšāvusi' visu pulveri, veltot tam visu savu enerģiju vai vienkārši organisms brēc pēc kādas vitamīnu devas.
šodienas galvassāpes man atgādināja, cik vājš patiesībā ir cilvēks. un ievainojams. un nespējīgs. un sajūta, kad zāļu deva tās neļāva man vairs just, bija neaprakstāma. jā, dzīvot nudien ir forši. tikai vajag zināt, kā tieši ir forši.

brīvdienās biju pie draugiem. tālajā kurzemē. pēc vairāku stundu dīdīšanās uz krēsla autobusā, bijām klāt. viņi sagaidīja mūs ar varenu pārsteigumu. kas savukārt atkal liek atskārst, cik daudz ir atkarīgs no mūsu pašu izvēlēm. vai tikai paļaujies uz to, ka būs taču galu galā labi, vai pieņem mērķtiecīgu lēmumu un soli pa solim tuvojies savam mērķim. tas ir būtiski, zināt, kur iet un ar ko iet, un kāpēc iet. nekas nav neiespējami. ir vajadzīga drosme uzsākt. un reizēm ir vajadzīga izturība. tā teikt, ne viss pareizais ir tas vieglākais.

šodien nebūs garu runu. Lai jums pavasaris galvā! Man šķiet, tas noderētu - kaut kas galvu reibinošs un veselīgs.

Evita

bilde: fineartamerica.com

Viss ir viens. Viss ir vienots.

Viņas somā bija tikai dažas mantas - atslēgas, noputējusi kastīte, dažas drēbes, mazliet nauda un atmiņas. Ceļš bija gana tāls, lai viņa ik...