tas nudien iedarbojas maģiski. varētu pat teikt, ka brīžiem neizturami. ilgu laiku, jāatzīst, nebiju izbraukusi no galvaspilsētas. tad nu mans mīļais vīrs noorganizēja varēšanu aizbraukt. braucām uz Ragaciemu, kur ir iespēja strādāt visu dienu un īsti rezultātu vēl neredzēt. taču tāpēc jau Dievs cilvēkam ir devis iztēli. un es uzbūru skaistu akmensdārzu. uzkalniņu, kur vijas un savijas ziedi, augi, putni, gliemežvāki, svaigs gaiss, zaļa zāle...
Melnām mutēm, noguruši, bet gandarīti, pēc labi pavadītas dienas, varējām doties mājās. šķiet, Betija sen tik ilgi un cieši nav gulējusi kā pēc šīs vienas dienas svaigā gaisā. tagad saprotu, kāpēc lauku ļaudis gulēja diendusu. protams, arī tāpēc, ka agri modušies.
Pa ceļam mēs prātojām, kāpēc Latvija nevarētu būt sakopta, tīra, ekonomiski stabila, laimīga valsts, kurā dzīvo pieklājīgi, par sevi pārliecināti, nenarcistiski, drosmīgi cilvēki. kas tam nepieciešams? vai viens līderis? vai stiprās ģimenes, kas rāda piemēru. vai audzināšana? vai domāšanas faila nomaiņa. vai mērķtiecīgs darbs (ar piebildi, ka zina mērķi)
mana draudzene saka, ka nedzīvo te, jo, protams, saprot, ka te tik labi/pārtikuši nevarētu dzīvot. un es saprotu viņu. bet tagad sāku domāt, bet, kā tad tā pārticība radīsies, ja mēs paši te kaut ko nedarīsim? ir sajūta, ka tomēr cilvēkiem ir tendence sagaidīt, ka kāds iedos, ka kāds izlabos kļūdu, ka kāds... par sevi es arī varu tā teikt, ka es jau arī gaidu, ka kāds man palīdzēs, ka kāds teiks - hei,evita, tu nu gan esi burvīgs cilvēks ar lieliskām darba spējām un interesantu dzīves uztveri, es Tevi saredzu te un tur, nāc darbojies! Tas jau būtu skaisti, taču, šķiet, ka tomēr neviens nevar ne mani, ne tevi saredzēt, ja pats to nepajautā vai nesaredzi sevi, ja pats nesāc gribēt vai darīt. iespējams, ka es ļoti daudz gribu. un patiešām vairākumam ir rakstīts zvaigznēs, ka mums vienkārši ir jāiet uz darbu un jāstrādā, kā man cita laba draudzene teica. vienkārši jādara tas, kas jādara. varbūt tā ir mana spītība vai kas cits, bet es tomēr domāju, ka katram ir iespēja darīt, ko viņš vēlas. varbūt drīzāk ir grūtāks un ilgāks ceļš līdz tam ejams, kad saproti, kas ir tavs aicinājums un kas rada gandarījumu. Taču es ļoti gribētu dzīvot savāzemē, kur cilvēki viens otram uzsmaida, palīdz, ir spējīgi komunicēt, kur saeima ir kā atbalsts un piemērs, kur valda drošība un noteiktība.
re, kā uz mani tas svaigais gaiss iedarbojas! [smaidu]
šīs ir garās brīvdienas. lai skaistas olas, labas sarunas un pirmais iedegums! Mācieties svinēt!
sirsnīgi,
evita
narcises nozīmē, ka tuvojas mana dzimšanas diena. bilde no diamondsourceva.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru