ak, jaukā, jaukā nogale. nedēļas nogale. ne tikai plusi un saule mani iepriecināja. vispirms sestdien profesionāļu sanākšanā sapratu, ka ir no sevis jāprasa vairāk un drošāk. nav jābaidās jautāt, jautāt, jautāt un nesaprast. saņēmu tik daudz ieteikumu tālākajam darbam, ka gāju mājās kā miljonāre. vēlreiz manī nostiprinājās sajūta, ka man ļoti patīk tādi gudri, racionāli, tieši un precīzi profesionāļi. ir uz ko tiekties, tā teikt.
svētdiena man iesākās ar labām brokastīm un mājas tīrīšanu, jo mēs gaidījām viesus. Betija gaidīja Džonatanu, atsakoties no citām aktivitātēm dienas pirmajā pusē, jo gaidīja, pat nākot klajā ar pārsteidzošiem teikumiem - ja nu viņš gribēs manu puzli, tad es viņam atdošu to. tā izrādot beznosacījuma mīlestību savam draugam. es gaidīju savu draudzeni ar savu ģimeni un vēl draugus, kuri jau šādā statusā ir daudzus gadus.
Uzmetu vērtējošu skatu savam dzīvoklim, sapratu, ka aizkaru stangas nepaspēšu uzlikt un vēl šo to neizdarīšu, bet prieks par satikšanos būs lielāks kā šīs raizes par to, lai viss ir kārtībā.
Kā tad bija? Lai arī draudzenes vīrs teica, ka bērni mūs glābj no neveiklās situācijas, ka nav, par ko runāt, man šis klusums nenozīmēja nerunāšanu, jo nav par ko runāt. Tas man nozīmēja mieru un prieku. sēdēju un skatījos, kā divi mazie draugi dabū pa zodu un pa pieri, kā sarunājas, kā dalās. Skatījos, kā mazā Marta, ieritinājusies tētim uz rokas, vēro tuvējo apkārtni, skatījos... un jutos labi. piefiksēju, ka patiešām iepriekš vēl būtu satraukusies, ka nav pietiekami daudz ēdamā vai satraukusies par klusumu, par to, ka kaut kas jādara, par to, ka nav man glāžu mājās utt. Bet tas vienā mirklī mainās. Es esmu es pati. un pieņemu savus draugus, kādi viņi ir. un viņi mani arī, tā vismaz šķiet. nu jā, mans suns mani mazliet nokaitināja ar savu riešanu, bet, izrādījās, ka nebiju iedevusi viņam ēst. vainīga. :)Paldies jums par būšanu maniem draugiem. :) Daudz te neuzrakstīju, jo tas lai paliek man vienai.
Vēl sestdien man šķita, ka pamanu lielveikalā atpazīstamu seju, kuru sen nebiju satikusi. un es nezinu, kāpēc nepiegāju un neparunāju. laikam jau apmulsu. šī sieviete man vienmēr šķitusi interesanta. un viņai blakus gāja jauniete, kas varēja būt viņas mazā meita. tādu es viņu atceros. mazu. un tas man lika aizdomāties par laiku. par to, kāda mana meita būs pavisam nosacīti drīz. kā viņa domās, ko teiks, kāds būs viņas ģērbšanās stils un kādas būs viņas vērtības.
mana pievienotā vērtība:
viss, ko mēs varam darīt, ir dzīvot, ieklausoties savās sa/izjūtās. tikai tā varēsim nonākt tuvāk sev un būs mazāk jāspēlē teātris, un mazāk jāizliekas par to, kas tu patiesībā neesi. jā, visam ir savs laiks.
Lai jums brīnumjauka nedēļa!
evita
p.s. jā, draugi, 1.maijā vajadzētu sataisīties uz talku. ja nu ir luste. es varētu pieteikties uzvārīt zupu. par gaļu neko nezinu.
bilde: http://www.wallcoo.net
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru