Ir pagājis varens laiciņš. Kā jau tas man reizēm sanāk, man nebija, ko īsti teikt. bija cilvēki, kas jautāja, vai beidzot apnika. un es atbildēju, ka nē. vēl joprojām neapnika. bet vienkārši atļāvos būt vāja un atļāvu savam organismam atpūsties, kas man gan atgādināja, ka jāstiprina tas ar vitamīniem.
Tā kā biju sevi ielikusi noteiktā rāmī un nosūtījusi savu dzīves gājumu uz vienu kompāniju, bet pēc intervijas tā man teica, ka esmu ļoti labs kandidāts. taču atteicās ņemt mani savā bariņā. protams, ka es paanalizēju. un mēģināju saprast, vai tad šajās dienās tik labus kandidātus var neņemt. un uzdevu jautājumu - kas tad ir tas, kas attur, sabaida. vai tiešām pārliecība. hmm, es piekristu, ka vieglāk likt nostāties vienā rindā ir ne tik drošiem. bet es tiešām jūtos izaugusi, lai klanītos tikai tāpēc, ka tā pieņemts. un laikam jau vienmēr esmu bijusi grupās līderis vai vismaz ar tādām iezīmēm apveltīta entuziaste. šobrīd gan es esmu jau pavisam savādāks līderis. drīzāk vērotājs. un mācos saredzēt, kas notiek man apkārt. mēģinu noteikt tās vērtības, kas šobrīd valda visapkārt.
un tad es šorīt sapratu, ka man pašai ir kaut kas jādara. (šo gan es jau apjautu kaut kad agrāk) lai justos ne tikai pati labi, bet lai iedrošinātu citus. lai varētu darīt to, kas padodas un patiešām patīk. līdz ar to nerada pretreakcijas un saspringumu.
tā kā es redzu un dzirdu to, ka ir tikai nedaudzi, kas saista savu nākotni ar Latviju, tad man šķiet, ka tas īsti nav pareizi. ne tas, ka vēlas apskatīt pasauli, uzkrāt pieredzi un zināšanas un atgriezties te, bet tas, ka grib vienkārši tikt prom. scenārijs ir sekojošs - bērni pabeigs vidusskolu vai pamatskolu un dosies tur, kur vecāki. projām. jo te ir slikti. te visi ir sliktie, kas dara pāri. un stresā, protams, cilvēki vai nu sastingst, uzbrūk vai bēg. tātad vajadzētu mazināt stresu un trauksim, kas ir tik aktuāla kaite šobrīd. Un es jautāju arī TEV, kā?
Varbūt tas ir izklausās merkantili, bet šobrīd es domāju, ka cilvēkiem vajag piemēru, atbalstu un attīstīt prasmes, arī to, kas ļauj būt pašiem. tas nozīmē, ka ir jāpalīdz bērniem sajusties drošībā. ir jāparāda vecākiem vēl vairākas iespējas, kā uzņemties atbildību par savu dzīvi, kas ne vienmēr nozīmē pamest savus bērnus vai aizbraukt uz neatgriešanos. tie, kas būs braucēji, droši vien aizbrauks tāpat. es zinu draugus, kas šādu lēmumu pieņēmuši, lai sekotu saviem sapņiem. un tā savukārt ir viņu uzvara pār to, ka katru dienu ir jāiet uz darbu, kas nepatīk.
taču ir cita daļa. vecāki nemaz nenojauš, kā jūtas tas bērns, kurš no rīta mostas viens, kad mamma jau ceļā uz darbu. kādas vēl domas par skolu un par nākotni, ja jau no paša rīta ir neskaidrība, haoss un absolūta nedrošība. kā jūtas mamma, atstājot savus bērnus. kā jūtas vīrs, pametot ģimeni, jo saprot ka nespēj to apgādāt.
vienmēr ir jāizdara izvēle. un, iespējams, izvēle ir cieši saistīta ar atbildības uzņemšanos un ar mērķu saredzēšanu.
Es zinu, ka Latvijā jau ir daži entuziasti, kas grib kaut ko izmainīt un vērst par labu, dot ticību un atbalstu tiem, kas nu vēl mēs te esam. kas cenšas nebūt tikai spēles kauliņi kāda rokās, bet seko savai izjūtai. varbūt sākotnēji tikai intuitīvi.līdzīgi kā daru šobrīd es. es zinu, ka pamazām notiek arī lauksaimniecībā jaunveidojumi, grupa, kas gatavi mainīt ierasto kalpošanas sistēmu uz ticības stiprinošu un finansiāli izdevīgāku.
Tātad, jāsaka, kā V.V.Freiberga - mēs esam stipri un vareni! Ja mēs tā patiešām domājam un apjaušam, ka nudien paši arī varam. ka nav jau tikai TIE tur, kas TUR sēž un tikai pieņem likumus. ja mēs kaut ko darām. paši. ar piemēru un to, ka man interesē, kā iet maniem draugiem, nevis es domāju tikai un vienīgi par sevi, dzīvojot savā villā vai teltī zem ābeles. Arī zinu, ka Latvijā dzīvo ļoti izpalīdzīgi, gudri, talantīgi, radoši un ar vēlmi izpausties cilvēki. arī mazliet kūtri, kas gaida, ka viņus pabakstīs.
Es pati sākšu tā, ka vispirms sapratīšu, kas ir tas minimums, kas nepieciešams. tad - ko varu dot citiem no tā, kas ir nepieciešams. ar savām prasmēm uz zināšanām. kas tam nepieciešams. Tad nākamais droši vien ir solis, kad jāsaprot, kā to panākt. tad domubiedri un ideju apkopošana. kaut kad noteikti arī ir jāpieslēdzas finansu jautājumam.
Ja Tevī arī ir snaudušas līdzīgas domas, ko man mazliet izdevās aprakstīt, labprāt gaidīšu Tavas idejas un izjūtas par šo, un to, kā sevi saredzi šajā nākotnes projektā, ja tā var teikt. Bet ja nē. tad nē. katram taču savs.
Ja vēlies dalīties pieredzē, izteikt savu redzējumu, iedrošināt, atturēt vai palīdzēt, sazinies ar mani e-pastā: evittalo@gmail.com
Un varbūt pavasaris atnāk ātrāk! un varbūt tā ir iespēja pabūt tur, kur nekad vēl neesi bijis! Kas to lai zina!
Ar sveicieniem,
Evita
iedvesmas bilde: http://www.digital-photo-web.com/inspirational-wallpaper.html
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru