cik precīzs tāds salīdzinājums. bieži vien sakām - ko tu lauzies aizvērtās durvīs! taču atvērtās durvīs lauzties ir absurdāk. un tiem, kuriem dzīves princips tāds, ja nelaiž pa durvīm, tad līdīs kaut pa logu, būs pavisam nesaprotams iepriekš rakstītais.
es domāju, cik bieži tā darām. darām lietas, ko nemaz nevajag darīt. kas ir pat absurdas. vairākas reizes mēģinot darīt to, kur nesaņem gandarījumu vai atbildi, bet iztērējot milzu enerģiju. visbriesmīgākās ir tās gaidas. tās absolūti muļķīgās gaidas. ka man par to kaut kas būs. ka man noteikti atbildēs. ka mani ievēros. ka mani sadzirdēs. draudziņ, ja durvis atvērtas, tajās nav vērts lauzties. tas vienkārši nav stāsts tev vai stāsts par tevi.
taču es esmu domājusi, cik ļoti lielu iekšēju spēku vajag, lai vispār saprastu, kas notiek ar manu dzīvi. cik grūti vai viegli ir pretoties kaut kādiem ārējiem kārdinājumiem, kas sola mirkļa labumu. bet, iespējams, vēlāk no mirkļa labuma būs daudz citu sliktumu. cik grūti ir novilkt robežas, kurām nedrīkst pārkāpt. jo pienāk mirklis dzīvē, kad jau cilvēks pats saprot, kas ir tās viņa iespējas un robežas, kurām viņš nevar atļauties tuvoties. man šķiet, ka tāpēc bieži vien ir vajadzīgs savs skolotājs, savs speciālists, savs mācītājs, savs cilvēks, kurš palīdz atkal kādā mirklī salikt visu pa plauktiņiem. reizēm viņš kalpo arī kā tēls, kas tavās domās stāv blakus un skatās, kāds būs tavs lēmums. (viņš pieņems jebkuru tavu rīcību, bet tu pats un tava sirdsapziņa bieži vien nē.) kad jūti, ka stāvi atkal pie kādas kraujas, bieži vien uzmeklē kādu savējo. vai paņem grāmatu un lasi. vai meditē. un darbs ar sevi un savām iekšējām izjūtām ir nepārtraukts. ir taču tik vienkārši aizsniegties pēc cigaretes, ir vienkāršāk sabļaut uz kādu, ir vienkāršāk apvainoties uz otru (šo mēs cilvēki tāāā pieprotam), ir vienkāršāk pat saslimt, kā saprast, kas patiesībā notiek ar mani vai kaut ko atrisināt. tad ir vērts padomāt, kas ir tas, ko es patiesībā gribēju, bet man nedeva. un ko tas par mani pastāsta. ko tas vispār man nozīmē, kad es gribu, piemēram, ar visiem draudzēties, bet kāds mani regulāri atraida. un es izjūtu dusmas. hmmm...
tad reizēm ir vērts atcerēties, ka nevajag lauzties atvērtās durvīs. viss notiks tā, kā tev būs labāk. tātad nav īstais laiks vai īstā vieta. un dzīvo tālāk, saprotot un iepazīstos sevi un to, uz kā balstītas tavas attiecības ar apkārtējiem. es tik skaudri pēdējā laikā apjautu, cik svarīgi ir dzīvot saskaņā ar savu sirdsapziņu.
šodiena ir tāda, kad gribas rakstīt vēstuli uz baltas lapas un to izdaiļot pa savam. un to sākt ar vārdiem, ka līst jau vairākas dienas. esmu no laukiem atvedusi sen aizmirstas grāmatas. un ceru tās pārlapot. bet te pēkšņi apjautu, ka gribu tev uzrakstīt...
Lai izdodas kādam uzrakstīt!
mīļi,
evita
bilde.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru