Ēdu haribo končas un domāju. Šodien man domājamā diena. Bet es vairāk gribētu darbīgo dienu. Par ko es domāju, tūliņ nāksies jums arī uzzināt.
1. Par cilvēkiem, kuri ir savās vietās. Viņiem ir īstās attiecības, īstie draugi un paziņas, viņiem viss padodas viegli. Viņiem ir darbs, kuru viņi mīl un prot, un saņem par to algu, ar kuru var arī mazliet šķiesties. Cilvēki, kuri ir īstajā vietā saka, ka dzīve ir burvīga. Viņi ceļo un tiekas ar cilvēkiem. Viņi ir atvērti jauniem kontaktiem un ja nav, tātad ir tik pašpietiekami, ka šobrīd tas viņiem nav aktuāli. Viņi neuztraucas par izpīpēto cigareti vakarā pirms miega. Un nelasa morāles citiem par to. Šie cilvēki rada skaistus darbus, jo viņiem ‘viss iet kā no rokas’. Protams, ka šī ir stāsta redzamā daļa, bet es šodien domāju tikai par to, ko var saredzēt. Visbiežāk, šādi cilvēki var darīt gandrīz jebko, un viņiem sanāk. Ir labs biroja vadītājs, tad labs fotogrāfs, tad kļūst par labu žurnālistu vai jogas pasniedzēju. Bet varbūt vienkārši šie cilvēki prot izmantot to, kas viņiem dots, varbūt viņi spēcīgāk jūt, pa kuru ceļu viņiem jāiet?
Šodien nejauši atklāju Aigas Rēdmanes blogu un darbus. Es nodomāju, ka viņa IR viena no tām, kura IR īstajā vietā. Dikti skaista pasaules izjūta.
2. Par cilvēkiem, kuri man pietrūkst. Pietrūkst viņu padoms, pietrūkst iedrošinājums un atbalsts. Varbūt vienkārši kopā būšana man pietrūkst. Un ir reizes, kad es vispār nevaru saņemties, lai neklausītos kādu vienu konkrētu dziesmu vairākas reizes pēc kārtas, jo tā man ar kaut ko asociējas, vai nespēju nelasīt grāmatu, kas man kaut ko māca un stāsta, bet es nespēju uztvert būtisko jeb drīzāk man grūti to realizēt dzīvē, jo ir smagie akmeņi tai pekelē paķerti līdzi, kas velk uz vietu, no kuras sāku kāpt tai drošsirdīgajā kalnā.
3. Par to, kura ir mana īstā vieta un laiks. Par laiku jau laikam ir skaidrs, ja jau esmu te, tātad tas manējais, bet jautājums, cik kvalitatīvi to izmantoju (ja jau par sevi raxtu). Var jau arī apstāties pie kaut kā maziņa, bet es jūtu, ka es varu vairāk. Jūtu, bet vēl neredzu to tiltu, pa kuru man jāiet.
4. Jāatzīst, ka es domāju arī par to, kā lai izdzīvo par tik, cik jāizdzīvo. Un kā vēl kaut ko varu pieplusot. Es ļoti vēlos šai ziņā brīvību. Tieši tāpēc es domāju arī par to, ja esi ieguldījis 7us gadus savā profesionālajā izglītībā (turpinot vēl ieguldīt) un pašizaugsmē, vai tas nozīmē, ka jādara tikai šis darbs? Man nesen viens ķirurgs teica: „Evit, ko Tu domā, te taču tie cilvēki ir par stulbu, lai ietu pie psihologa!” Skarbi izklausās, bet ārsti ir skarbi, un es viņu saprotu, un viņš negribēja kādu aizvainot personīgi, bet gribēja man parādīt esošo situāciju. Mjā, es novilku, bet es būtu sasodīti slikta friziere, un es neprotu neko citu darīt! Bet varbūt man ir vērts padomāt. Domām taču esot liels spēks, un varbūt tas vienkārši dod iespēju uz mirkli atslābinaties.
5. Rītdien manai meitai ir dzimšanas diena. Bērni nudien aug ātri. Viņai būs jau četri gadi, bet to dienu, es atceros ik pa sekundes simtdaļai! Betija, es Tevi arī mīlu līdz debesīm un atpakaļ (tādas rindas viņa man velta pirms miega pele atnākusi mūsmājās!)
Lai Jums izdevusies piektdiena un ir lieliska nedēļas nogale! Tie, kuri spiesti pa gultām gulšņāt un slimot, veseļojieties, tātad labs laiks, lai noskatītos kādu jaunu filmu!
Evita.
foto
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru