vakar sanāca paciemoties pie burvīgas ģimenes. mazākajai no atvasēm bija dzimšanas diena. pārdaugavas puse man vienmēr šķitusi otra pasaules mala, jo parasti es dzīvojos pa šo pusi, izņemot dažus gadījumus, kad apciemoju draugus, aizbraucu līdz augstskolai vai apmeklēju kādus kursus. galapunktā biju patīkami pārsteigta par to, cik jauka atmosfēra mājās mūs sagaida. katrai sievietei šajā vakarā tika pa ziedam. arī man, kas bija svešiniece jeb jauniņā šajā kompānijā. jauki, patiešām jauki.
kad redzu šādas ģimenes un mājas, kas vienkārši un sirsnīgi iekārtotas, man pārņem sajūta, ka man arī tā kādreiz būs.
lūk, kā jau bērnu ballītei pieklājas,sarunas arī bija vairāk vai mazāk par bērniem, to vajadzībām, interesēm. es vēl apcēlu namatēvu, ka viņam gan te dāmu pasaule, jo ģimenē ir četras dāmas, kas nosaka toni un atmosfēru. bet pavisam drīz jau būs viņam arī atbalsts, vasarā piepulcēsies puika. es tikai varu apbrīnot vecākus, kuriem ir četri bērni. laikam arī to spēju samenidžēt, atrast laiku un noteikt kaut kādas robežas. un šī ģimene to nepārprotami prot. un sieva ir tik trausla, skaista, mierīga. izrādās, daudziem viņu draugiem ir trīs vai četri bērni. skaisti. un dulli. es domāju. atpakaļceļā no ballītes mūs 'paķēra uz astes' arī kāds četru bērnu tēvs. jaunākajam esot trīs mēneši. nē, nē, uz ballīti viņš bija ieradies viens pats. [nez', kāpēc tā?] un tad runājot par to pašu bērnu tēmu, es tikai arī spēju izdvest - nu skaisti. bet pēc viņa reakcijas es sapratu, ka tas tomēr nav īstais vārds. minēja kaut ko par darbu. un par atbalstu vēlākajos gados. jā, noteikti, ka nav viegli atrast vēl laiku sev un sievai, ja mājās tāds mazs bariņš.
lūk. vakardien manī nostiprinājās pārliecība, ka es neradu un neradīšu bērnu, lai gūtu no viņa kādu labumu tagad vai vēlākos gados. es neradu arī otro, trešo, lai tam pirmajam ir interesanti, jo tā jau ir tikai mūsu kārtējā prātula, ka tam pirmajam vajag kompāniju. tas pirmais un otrais jau vienkārši ir paši par sevi atsevišķas personības. jā, ir psiholoģijas teorijas, kas apraksta to dzimšanas secības ietekmi uz personības rakstura un iezīmju veidošanos, bet tas jau ir kaut kas mazliet cits. un ietekme jebkurā gadījumā ir, vai esi vienīgais, vidējais vai jaunākais.
es laikam domāju par bērna radīšanu tad, kad man ir viņam ko no sevis dot. kad es zinu un esmu pārliecināta, šis bērns rodas mīlestībā. un to izjūtu es novēlu ikvienam radītājam un auklētājam. :)
Evita
bilde no www.sloanphotographers.info
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru