Lauku dzīve pavasara gaidās..

Labas dienas no laukiem un kupenām!

Jā, te ziemeļu pusē vēl joprojām kupenas. Bet, izejot ārā, var sajust arī viņu - pavasari. Un mēs redzējām stārķus. Zvanīju vecmammai un jautāju, vai viņas piemājas pārītis arī ir atgriezies. Jā, viss kārtībā, viņi ir atpakaļ ar savu svētību un klabošajiem knābjiem. Es ceru, ka atnesuši līdzi arī pavasari un līdz ar to taurenīgās sajūtas ķermenī. Lai lauku cilvēki var ātrāk doties zemes darbos, parušināties pa dobēm. Jāatzīst, ka tikai pēdējā laikā saprotu, cik liela nozīme ir tam zemes pleķītim, tai sajūtai, ka esi ar dabu. Un ne sevis dēļ, bet tieši savas vecmammas.
Bieži vien, braucot uz laukiem, es domāju par jauniešiem, ko tur redzu. Šobrīd jauniešu laukos ir pietiekami maz. Un tad es prātoju, kā lai viņiem parāda iespēju, kā realizēt sevi, kā nesekot alus dzērāju brandžai utt. Bet šodien, runājot ar tēti, es sapratu, ka cilvēkiem, kuri ir vēlīnajā briedumā, nemaz nav ar' tik viegli dzīvot. Es skeptiski skatījos uz tiem, kuri brauc prom, nezinot ne valodu, ne īsti to, ko darīs ārvalstīs. Šodien es sapratu viņus labāk. Tētis saka, ka darbu atrast ir tikpat kā neiespējami. Lai gan viņš visu laiku ir strādājis un šobrīd to arī dara, bet tas nozīmē darīt jebko un būt gatavam darīt ļoti melnos darbus. Nē, naudu viņš neņem no manis, jo "katram pašam jātiek ar savām grūtībām galā", kā viņš to uzsver. Tad nu es sāku domāt, ka nebūtu slikti, ja kaut kā spētu palīdzēt ne tikai jauniešiem. Un droši vien jau vispirms katram ir jāpalīdz sev, jāmeklē izeja, jāmaina ierastā domāšana un jābūt gataviem mainīties. Varbūt tikai reizēm vajag to iedrošinājumu vai piemēru no malas. Kā jau vienmēr - lejas un kalni.

Lai mierīgi un priecīgi!

Evita