Otrā

bilde no http://lostandliving.tumblr.com/archive

Izskatās, ka mani ieraksti ir pārtapuši par brīvdienu ierakstiem. Arī man tas kļūst par gaidāmu notikumi, kad domāju, kā izteikties precīzi, kā runāt par tēmu. 
Šodien man ir tāds noskaņojums, kad vairāk gribētu būt viena ar sevi. Jūs taču droši vien arī atpazīstat tādu sajūtu? Realitāte gan ir tāda, ka zem segas man ir palīdis suns un otrā dīvāna galā spēlējas mana meita. Tikko ar viņu man izdevās sarunāt, ka ļausim viena otrai kādu laiciņu pabūt ar sevi un saviem darbiem. Tāpēc nevaru šīs minūtes zaudēt.
Ja domā par laiku, kādā šobrīd esam, tad pirmā asociācija ir miers. Lai cik ļoti es tāda mierīga vēlētos būt, šobrīd man tas īsti nesanāk. Cilvēki jau parasti vēlas to, kas viņiem pašiem mazliet pietrūkst. Šodien es izjutu to, kā tas ir, kad esam pieraduši pie cilvēku konkrētas uzvedības. Mēs taču parasti zinām, kam jāpiezvana, lai izstrīdētos, kam jāpiezvana, lai izraudātos un kam, lai izdusmotos. Man ir interesanti pie sevis vērot, kā es mainos, kad es neiegūstu to, ko esmu iecerējusi iegūt. Un otrādāk, kā mainās otrs, kurš tieši tāpat cer iegūt ierasto (uzvedību, lietu, vārdus, balss tembru..). Es jutos mazliet nesaprasta un arī aizkaitināta. Ir labi to pie sevis piefiksēt, atpazīt, nosaukt vārdā. Tas man ļauj labāk sevi iepazīt. Man svarīgi par to runāt, jo savu nemieru varu vadīt, ja par to runāju.Vai ar Tevi mēdz būt līdzīgi?

Lai vai kā, ir skaidrs, ka ne viss ir tā, kā grāmatās raksta. Savukārt reizēm ir tieši tā, kā par to raksta. Ne vienmēr vari iegūt to, ko vēlies. Es domāju, tas bieži ir terapeitiski. It sevišķi, ja to spēj apjaust. Ko tev nozīmē - gan konkrētie cilvēki, gan notikumi, gan lietas, gan izjūtas, kas ar to visu saistītas.

Šodien esmu nolēmusi nesteigties un neprasīt no sevis vairāk, kā es spēju vai varbūt gribu. Uzrakstīšu arī kādu Ziemassvētku apsveikumu un pagatavošu vienkāršas pusdienas. 

Patiesībā viss ir vienkāršāk, kā mēs to mēdzam iedomāties - elpot un mīlēt.

Evita