Pāriet uz galveno saturu

No nepabeigtās grāmatas

Ja es aizvērtu aizkarus, es varētu gulēt vēl dažas stundas. Viņa domāja, galvu mazliet pacēlusi no spilvena. Saule šodien bija īpaši spilgta, bet varbūt viņai tikai tā šķita. Reizēm ar viņu tā notika, ka viss šķita par daudz, par spilgtu, par krāsainu, reizēm atkal viss šķita pārāk vienmuļš. Sasodīti pelēks, visi dziedāja vienas dziesmas, skatījās visus melot labāk, havai un beztabu pēc kārtas. Garlaicīgi.
Pilsēta bija kļuvusi par copy paste pasauli, kur visi fano par viena veida pastalām, t krekliem, mūziku klausās tikai to, kuru citi ir pateikuši, ka forša, grāmatas stāv ar putekļu kārtu, bet inteliģence runā, ka tām mājās ir jābūt. Kāpēc? Vai kāds vēl šodien jautā - kāpēc man to vajag? Tieši man. Ko es no tā iegūstu vai neiegūstu? Taču, ja tā padomā, lai viņi klausās, lasa un runā. Lai liek savos sociālajos tīklos kādus grozus un pārsteigumus viņiem atsūtījuši mārketinga daļa, kamēr kādsvēlas nopirkt gluži vienkārši garšīgu, īstu rupjmaizi. Uz kurieni pasaule ved cilvēkus? Nē - kurp cilvēki dodas?
Tā viņa bija domājusi, guļot savā centra dzīvoklī pirms nedēļas, kurā bija matracis un spogulis. Bija sākusi rakstu kādam portālam un tad sajutusi to  falšo garšu. Par laimi, vasara tā arī tikai solījās sākties vai turpināties. Par laimi? Protams, nē. Bet tas netraucēja satīties mammas dāvinātajā aitas vilnas segā (nav reklāma) un baudīt lietus lāses, rakstīt savus memuārus, jo tā viņa nopelnīja sev iztiku. Pietika. Viņai nebija pat kaķa, par kuru būtu vēl jārūpējas, viņa varēja atļauties gana egoistiskas izvēles.  Taču pats svarīgākais - tas, ko viņa darīja, viņai sniedza gandarījumu. Izurbties grāmatu kalniem, ko savākusi jaunajā bibliotēkā un citās mazajās, tad rakstīt un fantazēt par dažādām vides problēmām vai cilvēku attiecībām. Tas bija viņas devītais vilnis. Cilvēki ir tik ļoti ietekmējami indivīdi. Katru dienu viņam kaut ko saki un pēc laika skaties - jau noticējis. Viņa arī ticēja. Ticēja kaut kam lielam, patiesam, ticēja, ka tam, ko viņa dara vai nedara, ir jēga.
Guļot un skatoties uz aizkaram līdzīgo lupatu, viņa prātoja, kāpēc reizēm ir tik gļēva. Kāpēc viņai vajag šo mazo būdeli, kur no visiem paslēpties? Kas bija tas dzīvniekveidīgais viņā, kas lika vienā brīdī aizlaisties. Viņa vienmēr bija gana pašapzinīga un arī naiva nebija. Taču satiekoties ar savām ilgām, viņas pašapzinīgums satilpa mazās somiņas mazajā kabatā. Tieši tad arī viņa savā ceļasomā sameta visu savu dzīvi un kādu mantu, devās uz savu veco fiat (arī nav reklāma) un brauca uz lauku būdeli upes krastā, ko vecmamma bija paglabājusi tieši viņai. Ak, kaut viņa biežāk pēdējā laikā būtu viņu apciemojusi, samīļojusi ilgāk, paturējusi roku un smaidījusi, kad viņa vērīgi raudzījās viņas sejā. Izlikšanās. Tik daudz vietu aizņem izlikšanās. Izliekamies, ka priecājamies satikt, kaut domās jau sen esi okeāna otrā pusē, izliecies, ka pasniegtais ēdiens ir gards, nu , labi - interesants, izliekamies, ka neilgojamies, izliekamies laimīgi, izliekamies slimi, izliekamies turīgi, izliekamies, ka protam izlikties. Ha, reizēm viņai arī izdodas izlikties. Tikai ne toreiz, kad ēstuvē satikās ar savām ilgām. Minstinājās un vārdus teikumā jauca. Ai, cik forši, ka reizēm kāds neļauj tev izlikties! Viņa sen par to nekautrējās. Pieņēma savu ātri pukstošo sirdi, pieņēma mulsumu un tam pat uzsmaidīja. Taču pēc mirkļa viņa jau lika to savu dzīvi ceļasomā un devās uz būdu. Pakrūtē nesa līdzi kaisli, baudu, skūpstus, nepabeigto stāstu, savas šaubas, prieku un milzu apņēmību. Būdelē viņa turpināja rakstīt savu grāmatu. Par to, kā dzīvi redz viņa. Kaili, dzīvi un viņai jau pašai šķita, ka gana izklaidējoši. 
Satiksimies! No iepriekšējās reizes istabā uz grīdas mētājās aprakstīta lapa. Viņas lapa, taču rakstītā atbilde lika sarosīties. Rokraksts atpazīstams. Tomēr neticami. Tas pat viņai šķita kā no kāda romāna.
Pilsēta viņai atkal šķita labirints, kur cilvēkiem vieglāk paslēpties. Pāriet ielai, kad redzi kādu labāk ejam prom, uzlikt mūzikas austiņas un noslēpties aiz saulesbrillēm. Bet te, būdelē, tevi kāds aicina satikties.


Lai jums drosme satikties!

Evita

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Keep going!

Labrīt! Labdien! Labvakar!

Ir gan mazliet pāri divpadsmitiem, taču sajūta man, ka vēl ir agrs rīts. Varētu uzburt ainiņu ar siltu kafiju, grāmatu, vilnas zeķēm un šūpuļkrēslu, taču es sēžu pie balta galda, un kafija jau mazliet atdzisusi. Tas, par ko es pēdējā laikā gana daudz domāju, kā tas nākas, ka notiek tā, kā tas notiek. Un ar to sajūtu, ka citādāk nemaz nevar notikt.
Pēdējā laikā man ir tik izteikta sajūta, ka mūsu dzīves notikumi ir jau kaut kur ierakstīti. Izklausās pēc ku-kū, bet, domājams, tik traki ar mani vēl nav. Lasīju, ka nevajag tiem pretoties, jo tie, kuri pretojoties dzīves plūsmai, tos dzīve mazliet paspīdzina. Šo droši vien var tulkot dažādi, saprast dažādi un izpildīt dažādi.
Mani dzīves notikumi viens pēc otra ļoti pārliecinoši šobrīd ir atveduši uz kaimiņzemi. Un te nu es esmu - ar putekļiem acīs (laikam jāizsūc paklāji), rakstu jums ziņu. Man pat ir interesanti, ko dzīve mums ir sagatavojusi, kādas izvēles es vēl izdarīšu un kā tās turpināsies. Vairs nepreto…