Lietas, vietas, notikumi atrod tevi tieši tad, kad to vajag un kad tas paredzēts, taču nereti tas šķiet arī negodīgi. Tādi ir notikumi, kurus gaidi, bet tie neatnāk. Tādi ir zaudējumi, kad neesi gatavs palaist vaļā nozīmīgu cilvēku un atmiņas par viņu. Tādi ir mirkļi, kad pats vilies savās uzbūvētajās fantāzijās un pieņēmumos par to, kā būtu labāk. Reizēm brūk un jūk ģimenes, jo kāds dzīvo savās ilūzijās, nevēlēdamies ieraudzīt skarbo realitāti. Man šķiet visus šos notikumus pavada arī skumjas. Tad cilvēki it kā dzīvo mazliet palēninātāk, bet emocionālāk, citi raud iekšēji (iesnas), citu asaras birst pār vaigiem pie mazākā aizkustinājuma. Un tas jau nav ne labi, ne slikti. Es tikai iedomājos, kā tā nākas, ka tad, kad tev šķiet esi kaut kam gatavs un nobriedis, dzīve tev to nemaz nedod. Tā saka - nea, tava mācību stunda, draudziņ, vēl turpinās. [taču, iespējams, tieši šis 'nekas nenotiek' tev šobrīd ir visvajadzīgākais]. Ko tādās reizēs dari Tu? [kuš, lai paliek]
Redz, šoreiz neko vairāk negribu rakstīt. Lai paliek. nedaudzās rindās, daudzi vārdi.
Vēl tikai par iedvesmojošiem mirkļiem, kas mani kutina un priecē:
http://www.youtube.com/user/ohlandvevo?feature=results_main
Labu,
Evita
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...
-
Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ... -
Vai esi kādreiz ieraudzījis sevi sniegpārslās? Pinterest.com Sniegpārslas krīt - tik viegli, nepiespiesti, tās ir tik neatkarīgas... -
Sveiciens pirmajā Adventā. Gaisma, ir pirmais vārds, ko sevī gribu audzēt šajā laikā. Un man pat jāsaka, cik svētīgi, ka mums pēc labi pelē...
Pat ja tā mācību stunda vēl turpinās, es dažkārt nogurstu pat mēģināt kaut ko meklēt citu, vai mēģināt mainīt, jo tāpat zinu, ka saņemšu to tad, kad saņemšu. Nevienu darbu neesmu dabūjusi, ja sūtu CV, visi galu galā ir piedāvāti. Nevienu dzīvesvietu neesmu atradusi tāpēc, ka meklēju, visas ir piedāvātas. Tagad ar jau mēnešiem lūkoju citu... domā, ka esmu ko atradusi? Ko tādās reizēs darīt? Man šķiet, es drīz samierināšos ar visu, jo arī vakardien sajutos kā Emīls pie letes ar cukurūdeni - kad man nav naudas, es nevaru dzert, kad man ir nauda - es nedrīkstu dzert. (Tiesa gan stāsts ne par naudu, ne dzeršanu)
AtbildētDzēstTu gan teici "kus", bet es tomer pateikshu. Sodien bija mana karteja pacietibas macibstunda. Un es neiztureju. Sadusmojos. Un,jo vairak dusmojos,jo vairak mani audzinaja. Atskan,atskan tas sauciens. :)
AtbildētDzēstir brīži, kad ar šito pantiņu
AtbildētDzēst"Kad mani vajā neveiksmes,
Kā seskam slazdā kad man klājas,
Tad paciešos, jo zinu es -
Tas Kungs ar mani rotaļājas.”
man grūti sadzīvot un es nevaru paciesties :)
Pantiņš ir prīmā. =) ar paciešanos - tāpat.
Dzēst