dažas dienas citā realitātē

Labdien vai labrīt no Vidzemes!

Rīgā jau noteikti būtu paspējusi izdarīt vairākas lietas un domātu par pusdienām. Taču, esot laukos, esmu sagaidījusi vecāku mājās māsas bērnus, pagatavojusi brokastis un izkurinājusi krāsnis, ali silti. Vispār jau mana mamma bija tik mīļa, ka lielāko darbu jau bija izdarījusi. man tikai atlika ogles sagaidīt īstajā karstumā un šaut krāsnis ciet. Un man gandrīz viss arī izdevās labi. Mazliet dūmi un tā. Bet vismaz tagad jūt, ka esmu kurinājusi māju.
Šobrīd bērni paši (!!!) spēlējas. Pagaidām. Un esmu patīkami pārsteigta, ka vairāki bērni arī nozīmē vieglāku ikdienu. Tāpēc, draugi mīļie, jādod virsū, jākuplina tā saime!
Vakar, atbraucot uz laukiem, man jāatzīst, es jau ilgojos pēc Rīgas. Taču šodien jau izjūtas ir savādākas. Manuprāt, ir svētīgi atslēgt to skrienošo laiku, jo šeit pulkstenis neeksistē. Man neeksistē, jo man nav nekur jābūt, man nav tikšanos un nav obligāto pienākumu. Taču lauki rudenī un ziemā, protams, ir sāvādāki, kā vasarā, kad pasapņot par kafiju uz terases un brokastīm dārzā. Man nav te modernas apkures, bet ir vislabākās krāsniņas, kas silda, ja tās baro ar malku un uguni. Tāpēc, ja gribi siltumu, tev nav jālamā Rīgas siltums, bet  gan jāsaģērbjas un jāaiztek līdz malkas šķūnītim.
Tas, kas te tomēr ir mainījies, manuprāt, ir cilvēki. Man šķiet, ka to nav. Lai arī mēs atrodamies pietiekami tuvu ciema centram, esmu redzējusi tikai vienu kaimiņu, kas aizsteidzās uz darbu. Arī paaudzes ir nomainījusās, un es atpazīstu tikai savus vienaudžus un viņu vecākus, taču jaunāko paaudzi un to, kuriem tagad ap 18, nepazīstu. Kāpēc to saku. Tāpēc, ka šobrīd te reti kāds sveicinās, reti kāds zina, kur kāds dzīvo un kāda ir dzimtas vēsture. Šķiet, katrs ir ielīdis savā mazajā šūniņā un grib vienkārši pārziemot. Runājot ar vietējiem, var tikai nojaust, kas vispār mums vairs pieder.Cilvēki pārdod savus īpašumus - mežus, zemi ap māju, vecvecāku mājas. Un man tas šķiet tik nepareizi. Bet, protams, katram sava vajadzība. Man tā šķiet tāda sevis apmānīšana. Uz mirkli vari atļauties lepni padzīvot. Bet kas tālāk?

Kaut kā ierakstījos uz skumīgas nots. Taču, man šķiet, mums mazliet vajag stiprināt savu iekšējo spēku un pārliecību. Man šķiet, vajadzētu kaut kā ierobežot to bēdu stāstu atspoguļošanu medijos. Stāstīt vairāk stāstu par to, kā mēs mācām saviem bērniem vienam otram palīdzēt - ar padomu, ar darbu,  no sirds izpalīdzot, nevis prasot -kas man par to būs? Tu būsi laimīgs. Tik vienkārši.

Lai jums izdodas painteresēties ne tikai par sevi, bet arī saviem apkārtējiem. Varbūt tieši šobrīd Tu pastarpināti vari palīdzēt. Ja ir, ko dot, to vajag dot. Taču - vai nu tas ir, vai nav! Bet vienmēr taču var mēģināt sākt, vai ne?

Blakus istabā atskanēja troksnis. Uz mirkli jau biju piemirsusi, ka man uzticēti  vēl divi bērni. Skrienu!

Evita