Bērns. Tver pasauli ar katru maņu. Burtiski ēd to, gardi un droši. Bērns priecājas par visu jauno – o, kādi sniega kalni! Apskaties, cik skaisti! Arī tad, ja bērnam vēl nav attīstījusies valoda, viņš ir emocionāls ik mirkli, kopš piedzimšanas brīža. Bērnam patīk iekrist peļķē un uzkāpt augstākajā kalnā. Bērns ar interesi vēro cilvēku sejas, iespējams, lai saprastu kaut ko sev, kaut ko jaunu. Mazliet vēlāk visu novēroto bērns pārvērš jautājumā – kāpēc tante ir dusmīga? Kāpēc tramvajs brauc pa turieni? Kāpēc tev jāstrādā, mam? Kāpēc..? tā bērni iepazīst pasauli, mēģina kaut ko saprast un veidojas viņa uzskati.
Kāpēc es par bērniem? Tāpēc, ka ikdienas steigā un raizēs, mēs reti atceramies, ka arī reiz esam bijuši bērni, kas spējuši priecāties par it kā nenozīmīgiem sīkumiem. Un, protams, arī saskumt- acumirklī un acīm redzami, un nepārprotami. Tā – pa īstam, nemēģinot ielikt sevi rāmī.
Piemēram, kad iziet ārā un snieg pūkainas pārslas. Kad, dzerot saldējuma kokteili, atskan skaņa, kas liecina, ka tas beidzies (nu jūs saprotiet, sūcot ar salmiņu, tā skaņa, kas bērniem dikti tīk..) Kad satiekam sev nozīmīgus cilvēkus. Kad jāatvadās no kāda. Kad gaida dzimšanas dienas balli. Kad nejauši ierauga kaut ko uz ielas. Kad lēkā pa batutu. Kad kādu samīļo vai nosūta gaisa buču.
Šobrīd ne velti tik aktuāla kļūst pozitīvā psiholoģija. Cilvēki, kas zaudējuši prieku un spēju saskatīt lietās un notikumos labās lietas, to vienkārši sāk apgūt no jauna. Tehniski no jauna. Jā, pretī ailītei – nozagta mašīna - viņi mēģina saprast, kāds no tā ir ieguvums (iespēja nopirkt citu; svaigs gaiss; labāka fiziskā formā; nav jāpērk ziemas riepas; nav kaimiņš katru rītu jāved uz darbu..). Protams, ka to darīt nemaz nav viegli. Tāpat kā grūtāk ir iemācīties valodu, kad esi jau briedumā. Tāpat kā grūtāk ir sākt slēpot, kad visi iekšējie procesi brēc, lai ne par ko nelaidies no tā kalna lejā. Tāpat kā iemācīties vadīt automašīnu ir daudz, daudz grūtāk, jo pieredze saka, ka tu to nevari, un cilvēks tam tic. Bet to visu var izdarīt. Mērķtiecīgi tiecoties uz to. Apzinoties, ko es vēlos. Ko man tas nozīmē. Un ko man tas dos. Arī priecāties var iemācīties. Citi teiktu, ka tās sliktās domas ir jāravē kā nezāles no puķudobes. Un pamazām jau tas jādara arī, kā sajūti to savu tipiski slikto domu un burkšķēšanu, vienkārši sāc smieties. Es tā daru. Reizēm man arī patīk paburkšķēt. Un pēc vairākiem – kāpēc tas nav izdarīts un kāpēc tas tur stāv? – es sāku par sevi smieties, jo saprotu jau, ka ar darbiem tam nav daudz sakara, bet ar manu iekšējo emocionālo stāvokli gan.
Tāpēc skatieties burvīgas filmas, kas ļauj smaidīt un baudīt patīkamas emocijas, ejiet uz koncertiem, kas piepilda jūsu sirdis. Gatavojiet gardas maltītes un servējiet skaisti galdus. Esiet kopā ar saviem bērniem un mācieties priecāties kopā ar viņiem. Tiecieties ar cilvēkiem, kuri domā līdzīgi! Tas, ka vienmēr būs kāda tante, kurai nepatiks jūsu patiesie smiekli, ir pavisam skaidrs, bet smejieties tā, lai tai tantei arī acīs sāk parādīties prieka dzirksts!
p.s. es vakar nopirku jaunu pierakstu kalendāru. Šogad tas man mazāks kā ierasts. Man šī piezīmju klade vienmēr ir kalpojusi kā tāda maza dienasgrāmata, kur ne tikai atzīmēju notikumus, kas gaidāmi, bet arī reizēm ierakstu kādu sev nozīmīgu rindiņu, atziņu vai vēlējumu! Pēc katra gada man tās krājas atvilktnē. Lai pēc kāda laika nejauši atkal atvērtu un saprastu – dzīve nudien ir burvīga, ja es tajā dzīvoju pa īstam, nevis tikai eksistēju!
Vislabākie vēlējumi,
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru