lietas, kas nemaz NAV lietas.

Labs rīts atkal jaunā nedēļā!

Kādi Tavi svētki un sajūta par tiem?

Man ir dažas lietas (kas nemaz nav lietas), ko pastāstīt.

- Par laimi lidmašīna izlidoja un ielidoja paredzētajā laikā. Un Kate mani sagaidīja Berlīnes lidostā. Jāatzīst, ka es tajā mazajā telpā, kur cilvēki sagaida savus čemokoferus, pat mazliet apmaldījos. Tālumā redzēju EXIT uzrakstu, bet veikli tam pagāju garām pāris reižu. Nu nekas, satikšanās beidzot varēja notikt un notika. Ne tikai ar manu draudzeni, bet arī ar viņas mēnesi jauno meitiņu, kura čučēja auto sēdeklītī. Berlīne pati mani ar neko tādu nepārsteidza, valoda man ne pārāk saprotama, pa ielām jābrien tāpat, kā šorīt bridu pa Pērnavas ielu. Taču sajūta, kas pārsteidz un reizē nepārsteidz, bija tāda, ka es esmu īstajā vietā un īstajā laikā, ar īsto cilvēku. Ir interesanti sajust to, ka nav pat svarīgi visu izrunāt, pārrunāt, bet būtiski ir vienkārši satikties. Tāda aizmugures sajūta, tāda mājas sienu sajūta, tāda miera izjūta. Jā, es sen nebiju tā gulšņājusi un tik ilgi brokastojusi. Ar kaķu pabarošanu, kas bija mans vienīgais rīta pienākums, es veikli tiku galā un tīģeri mani daudz netraucēja. Jāatzīst, ka prom braukšanas diena pienāca ātri. Taču, esot lidmašīnā, es smaidīju, jo biju tik daudz laba ieguvusi šajās nepilnajā četrās dienās. Vēl pirms izlidosanas izmantoju iespēju iesmaržoties ar smaržām Laura, jo man šķita, ka tās smaržo un raksturo Kati un šīs dienas, ko pavadījām kopā. Vēl rokas mājiens un gaisa buča draudzenes dēlam un viņas vīram, kuri atlidoja ar lidmašīnu, kas pēc mirkļa jau mani attālināja no Berlīnes.

- Svētki. Ziemas saulgrieži, kad jāraksta labas domas uz lapas un sliktās jādedzina. Kad visbiežāk cilvēki domā labas domas. Kad kāds traucas ntos kilometrus pa piesnigušiem ceļiem, lai tikai būtu kopā. Kad kāds ietinas segā un bauda tos vienatnē. Kad kāds skumst pēc saviem bērniem vai ģimenes. Kad satiekas draugi ar jaunajām atvasēm. Kad tiek dziedātas dziesmas un spēlētas spēles. Kad mazākie sagaida Ziemassvētku vecīti un skaita pašsacerētus dzejolīšus. Kad visi rosās un pārsvarā ir smaidošā noskaņojumā, jo ir svētki un svētki nenozīmē ikdienu, kad jāraizējas par kaut kādām darba lietām. Es kārtējo reizi sapratu, ka būšanai kopā ir liels spēks. Varbūt tā ir pilnīgā otra pieņemšana, kas to spēku vairo. Varbūt tās ir vecāku mīlestības pilnās acis. Varbūt kaut kas vēl. Bet dāvanas nespēj šo sajūtu aizstāt. Un divas dienas to izbaudīt ir labi un pietiekami. Es pirmo reizi šos svētkus nesvinēju savā vecāku ģimenē. Bet man izdevās viņus satikt. Paldies tētim par gardajām pankūkām. Man tādas uzcept nav izdevies ne reizi.

- Bradāšana pa mēslaini. Vajag vai nē? kā tas nākas, ka tev patīk pamācīt otram dzīvot un radīt iespaidu, ka esi tik kolorīta personība, proti apspriest šito un to, vēl paķert klāt kādu praktisku padomu, bet pats no saviem sū.. izkāpt nevari, bradā un bradā pa tiem… Bet galvenais jau laikam šajā stāstā ir tas, lai pašam cilvēkam, kurš to pieprot, ir labi. Kaut kas jauns/cits var notikt, kad esi tam gatavs, kad esi atbrīvojis tam vietu. Ja pārcilā vecus notikumus, tiem uzlejot džemu, medu vai kļavu sīrupu, vieta ir aizpildīta. Neko padarīt. mums katram ir lietas, par kurām domājot, gribas piesarkt. Katram ir jāpabradājas pa mēslaini, kā es to nosaucu, lai saprastu, kas ir viņa vērtības un ērtības. Citiem novērotājiem savukārt tā ir laba skola. Ir iespēja saprast, ka varbūt esi jau sasniedzis next level. Vēl skaisti ir otru cienīt (to gan var tādas nobriedušas personības) – ka ilgi gadi pavadīti kopā un tajos bijis noteikti kas vērtīgs, ka šajā laikā dzimuši burvīgi bērni, ka šis cilvēks mani iedvesmojis kaut kam skaistam… mums katram ir brīva izvēle, kā un ar ko, pavadīt savu dzīvi. Ne vienmēr pats briesmīgākais ir kādam lūgt palīdzību.

Lai dikti laba nedēļa. Un pavisam drīz atkal vajadzēs šķirt jaunu lapu gadam, kalendāram, pierakstu bloknotam.

Evita.

foto: http://www.metafares.com