pirmdiena, 2010. gada 8. novembris

krāsas.

Un nedēļas nogale pavadīta – skrienot pa bērnu rotaļlaukumu, gatavojot pusdienas, skatoties filmas un multfilmas, mazliet piekopjot māju un vienkārši pagulšņājot. Patīk, ka esam visi kopā. Paldies arī Tev, mam, ka beidzot atbrauci ciemos. Un daudz laimes vārda dienā! Lūdzu saudzē sevi!



Tā nu vakardien sākām runāt par to, kā un kur cilvēki dzīvo. Kādas ir viņu mājas. Es atzīšos, ka man patīk ielūkoties pa logu kādā no mitekļiem, kur ir redzama kāda detaļa no interjera. Man patīk redzēt, kā cilvēki jūt pasauli, kā kopj savu vidi un kā to izrāda. Mans maršruts ir paredzams un zināms, tikai reizēm to izmainu, atkarībā no tā, cik ļoti gribu staigāt. Vienvakar es atkal nodarbojos ar to – ka ielūkojos kādas mājas logā. Un es ieraudzīju kaut ko pavisam negaidītu. Dzīvokļa telpas bija patiešām katastrofālas, sienas notecējušas, noteikti tur bija vecā krāsniņa, bet man bija sajūta, ka tas varētu būt pagrabs vai kāda cita lauku mājas telpa, kas noteikti nav domāta dzīvošanai. Es apstulbu arī no tā, ka man tomēr ir dots daudz, daudz vairāk kā cilvēkam, kas dzīvoja šajās telpās (protams, var jau būt, ka tās briesmīgas šķita tikai man, bet cilvēkam patiesībā labi un ierasti). Reizēm man šķiet, ka man vajag vēl to un to (jā, vēl aizvien to pašu ledusskapi arī:), bet mans vīrs saka, mēs patiesībā dzīvojam smukās telpās, mēs klājam skaisti galdu un gatavojam gardu ēdienu. Jā, reizēm es nudien kožu sev lūpā un kniebju naudasmakā, kad nevaru šito skaisto kleitiņu nopirkt, tā vietā pērkot zeltītās deju čībiņas bērnam. Kad nav tik daudz naudas, lai varētu pirkt, ko patiešām vēlies un kas no sirds patīk vai arī gribas iepriecināt bērnu ar kaut ko oriģinālu un mīļu, tad ir vajadzīga ļooti liela iztēle, izdoma, vēlēšanās un spēja uzradīt no nekā kaut ko. Šodien, skatoties dažos blogos un mājas lapās, sapratu, ka tās burvīgās (un reizēm dievīgās) lietas, maksā patiešām reizēm par daudz. Par daudz man, bet ne māksliniekam, kas to lolojis, gatavojis, domājis un ielicis savu enerģiju. Taču katrs mēs izvēlamies, kā veidot savu vidi (un kā veidojam savu vidi, tas pasaka daudz par mums pašiem un to, ka iekšā dzīvo), kur tērēt savu naudu, kur ieguldīt savu enerģiju. un nauda jau arī ir tā pati enerģija, tāpēc, jo vairāk darbosies, jo vairāk gūsi enerģiju, iespējams, tevi kāds pēc laika pamanīs un novērtēs.
Vēl es šodien, aplūkojot savu nelielo dzīvojamo platību, kur nesen esmu izkravājusi dažas kastes savu mantu, nodomāju, ka turpmāk man gribas dzīvot koši. Es gribu košumu, krāsas, smaržas un pilnīgas garšas. Jā, skaisti ir arī melnbalts, bet krāsains ir vēl skaistāk. Man. Šobrīd. Kāpēc vajag tos bēšīgos dīvānus un bēšīgās sienas pie tā, un bēšīgo lampu, un … bēšīgo dzīvi? Man patiktu bēšīgs fons, uz kā izceltos koša glezna, puķu pods un krāsainais paklājs.

Tā lai arī tas paliek. Bet iedvesmai, atradu dažus foto (autori var pieteikties:), kas dara mani priecīgu.

kosie lēcieni:


gardās kūciņas:


interjers:




ņam:





Varbūt tieši tāpēc, ka nu ir klāt tas mūsu rudens. Nē, nē, ne jau slikts, bet tās krāsas gan vairs nav. Bet man vajag. Ceru, ka arī Tevi tās iedvesmoja kaut kam (dzemdībām, vīra sagaidīšanai mājās, mākslas darba uzradīšanai, karstvīnam, vingrošanai vai karstajai jogai, gardai kūkai, sarunai vai…)

Lai labi,
evita

1 komentārs:

Viens, divi, trīs un Tu esi brīvs

Labdien, labdien, mīļie, dārgie un attālie! Es nezinu, kā jums, bet mana ikdiena ir uzņēmusi labu tempu un ātrumu. Patīk. Man vienmēr ...