Šodienas vakars dikti domīgs izvērties. Jāatzīst, ka man brīžiem gribas šķobīties par to, cik esmu sentimentāla, melanholiska, romantiska, domīga, analītiska, sajūtīga, iejūtīga, saprotoša. Un še tev, atkal domīgums ir klāt. Bet priecē, ka ne tas gaudulīgais, drīzāk tāds sevi barošais. Es šodien savai mammai teicu, ka mēs (vairāk jau es domāju sevi) esam tādi nūģi. Kaut ko gribam, bet nedarām. Pēc kaut kā ilgojamies, bet pie tā arī paliekam – ilgas dzīves garumā. Ir ideja, bet atliekam, meklējam ieganstu, ka tā tak nav labi, ka tā nav pieklājīgi, un vispār, kā tas no malas izskatīsies, un ko kāds padomās. Un tad es šodien pierakstīju vienu rindiņu klāt savam profilam, ja tā var teikt – es mācos dzīvot tā, kā es to vēlos, nevis tā, kā kāds to sagaida. Visas eksistenciālās tēmas jau droši vien ir aprakstītas un izlasītas. Taču tieši tā fakta pēc, ka esam mirstīgi, es palieku pie tā, ka jādzīvo tā, kā patīk un ir labi. Lai arī tas liktos – oi, nu šitas gan ir viegli (par ko gan tā te runā:)! - tas vispār nemaz ar’ nav viegli. bērnam piedzimstot, no viņa vecāki jau kko sagaida, ir cerības un vīzijas. Tālāk laikam varu nerakstīt, tāpat ir skaidrs, cik grūti ir tikt līdz tam, ko tu pats gribi, vari un drīksti (jo bail jau arī no kļūdām, tās arī parasti nedrīkst pieļaut, tad saņemsi divinieku). Atbildība, cieņa pret…, pienākums, uzvara, bērni, spoža karjera, laulības… jā, jā, tas viss, ko no mums sagaida, vai ne?
Tā teikt, neko prātīgu šodien es nepateicu, bet tāda kopīgā sajūta par šovakaru un mani ir. Un - filmu ‘Griffin & Phoenix’ ir vērts noskatīties. Par tēmu tuvuma distance, kas arī šajā filmā fantastiski atainota, es varētu uzrakstīt kādu citu reizi. Ja vien vēlaties. :)
Saldus sapņus un jautras dejas (es gribētu arii),
evita
bilde no http://fineartamerica.com
Tiešām neko prātīgu nepateici!
AtbildētDzēst