Asaras. Ko Tev tas nozīmē? Raudāt. Ko Tev tas nozīmē – redzēt, ka raud? Asaras mani nekad tā īsti vienaldzīgu neatstāj. Esmu redzējusi asaras, kas skaisti ‘izspiestas’, kārojot kaut ko. Asaras, kas pašas plūst un nespēj rimties. Asaras, kas tikko pamanāmas. Asaras, kas liek raudāt līdzi. Asaras, kas ir no prieka, saviļņojuma, pārguruma vai uzvaras. Asaras saistās ar kaut kādām noteiktām emocijām. Kad strādāju, man asaras liek domāt, ka kaut kas ar klientu/cilvēku notiek, ka kaut kas viņam izraisa spēcīgas jūtas. Tad es prātoju, kas varētu būt ar to saistīts, bieži arī to jautāju, kas ar tevi tagad notiek? Ja man pašai ir jāskaita līdz desmit, jo gribas raudāt līdzi, es prasu sev, kas notiek ar mani pašu, ko tas man atgādina par manu dzīvi.
Jāatzīst, ka bija laiks, kad es nevarēju paraudāt. Un tas man šķita jocīgi. Reizēm speciāli skatījos tādas filmas, lai vienkārši izraudātu kaut kādu spriedzi, pieredzi, bet nē, nenāk, es gaidu, nupat, nupat, bet nē. es biju sevī kaut ko aizslēgusi. Pateikusi sev, ka uz šito kambarīti, kur tiek pie asarām, nevar diemžēl tikt, tas ir aizslēgts. Jāsaka, ka pirms tam tiku izjutusi, kā tas ir, ka tu pats nevari ietekmēt procesu - ne ar asarām, ne runāšanu. Man bija jāgaida, kas notiks, kas būs, kā viss turpināsies, vai turpināsies. Gaidīt vienmēr ir grūti. Vismaz man. Un tas bija mirklis, kad apkārt man raudāja, bet es nevarēju paraudāt, jo es gaidīju. Tad es kambarīti biju jau aizslēgusi. Citi vēlāk par mani teica, ka es stipra, ka es izturīga. Bet ne jau velti es kambarīti biju aizslēgusi, jo viegli jau nebija.
Taču šodien es jau paspēju paraudāt. Un vēl pie tam par filmu. Par sižetu, kas droši vien paredzams. Bet tas stāstīja gan par mīlestību, gan par cilvēcīgumu, gan par draudzību, gan par drošsirdību un piedošanu. Man šīs kvalitātes ir nozīmīgas. Es bieži sev esmu jautājusi, vai varētu izdarīt ko patiešām drosmīgi, lai glābtu kāda dzīvību, protams, arī saprotot, ka varu zaudēt ko nozīmīgu sev. Iespējams, tieši tāpēc tas man liek raudāt, ka kāds spēj. Pēc tādiem sižetiem ir sajūta, ka esmu laimīga par to, kas man ir. Par iespējām un arī par zaudējumiem, kas man daudz iemācījuši.
Un piedot, kad tu vari arī vispār nebūt uz šīs zemes, lai satiktos, mīlētu, dejotu, strādātu, dotu, redzētu savus bērnus un tuviniekus, pēkšņi šķiet tik vienkārši.
Tā teikt - mazliet sentimenta piektdienā, mani draugi, jo tas viss taču ir katra no mums.
Ar sveicieniem nedēļas nogalē,
evita
bildi atradu http://i67.photobucket.com
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru