Katru dienu mēs izdzīvojam daudz un dažādus mirkļus - kā nu protam, risinām. Reizēm mums sanāk tīri tā neko, bet reizēm paliek tukšuma vai smaguma sajūta. Es pavisam nesen vēl pieķēru sevi pie domas, ka vajag taču pāraudzināt, pierādīt, ka otrs dara nepareizi. Šķiet, šī doma mani sasaitēja. Ziniet, nu tā - paņēma savu smago striķi un apvija to ap mani.
Nereti uz uzdoto jautājumu - kā klājas?, cilvēki ir teikuši, ka kaut kā jau cīnās. Un vienmēr es pēc tam esmu domājusi - kāpēc vajag cīnīties? Kāpēc mums tik bieži šķiet, ka bērnam arī ir jāiemāca cīnīties. Protams, seko pamatojumi - lai spēj dzīvē 'izsisties', lai cits "neuzkāpj" uz galvas, lai neviens neatļaujas nodarīt pāri, lai citi izjūt respektu. Un kaut kā tas mani nepārliecina. Šķiet, visos izteikumos pamatā ir bailes - ka nesapratīs, nepieņems, necienīs, nemīlēs. Vārds "cīņa", manuprāt, tomēr nes sevī kaut ko no agresijas. Ja ar mani nāk kāds cīnīties un man ir tāda pati dzīves notikumu uztvere, tad droši vien cīņa var sākties.
Uzvarēt vai zaudēt, protams, ir jāprot, bet jāapgūst visbiežāk tomēr ir prasme zaudēt. Droši vien bez agresijas dzīvē neiztikt. Un bez zaudējuma sajūtas arī. Tomēr vairāk ir vērts domāt par dalīšanos, piedzīvošanu, iepriecināšanu, izprašanu un rokas pasniegšanu otram, kuram tas nozīmētu daudz un ne vienmēr tam, kurš skaļi pēc tās kliedz un pieprasa.
Lūk, es būtu laimīga, ja mēs katrs spētu sākt ar sevi, lai varam teikt...
 |
| pinterest.com |
Lai izdevusies nedēļas nogale.
Evita
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru