Vienas fotogrāfijas stāsts.

Paldies, es jūtos labi. Esmu mierā ar sevi. Varu ienirt citos dziļumos, ko nespēju pirms desmit gadiem. Spēju skatīties otra acīs un nebaidīties, ka tajās noslīkšu. Man ir savs riņķis un neredzamā veste, kas man palīdz noturēties. Vismaz man tā šobrīd šķiet. Spēju pacietīgi gaidīt. Piedot. Arvien labāk man sanāk sev piedot. Jā, vienmēr šķiet, ka labi ir visu skaidrot un saprast, un sataustīt. Taču man arvien mazāk patīk skaļi vārdi. Tāpat jau viss ir skaidrs. Pretoties, sarežģīt, bēgt. Labāk piedzīvot, sasmaržot, atpazīt.
Kad vecmamma man teica, lai nofotografējamies, es sapratu, par ko viņa domā. Un mēs ļāvām birt asarām pār vaigiem. Nē, man nebija jākaunas. Viņa zina, ka manā sirdī ir viss. Skaistums, prieks, skumjas un pa kādai rētai. Maldīgi domāt, ka visu varam zināt un paredzēt, bet varam sev ļaut piedzīvot, ko dzīve dod. Ne vienmēr to, ko gribam un ko iztēlojamies, kas der mums. Bombongas jau arī nav katrai dienai. Un laikam jau arī pateikties. Ir lielās lietas un mazās lietas. Nē, kādas gan lietas. Ir lielā mīlestība un nemīlestība, ko maldīgi saucam par īsto. Šķiet, tik vērtīgi nokrist, lai ar to satiktos. Lai nekalpotu savam nezvēram, kas prasa hamburgerus, un nekad tam nav gana. Un nebūs. Tiekties uz lielajām, dziļajām un īstajām. Tas noteiktu prasīs nomest kādu kažociņu un iziet caur maldugunīm. Nudien, vārdi it kā lieki, bet, kā lai es to jums pastāstu!?

Šodienai piestāv : https://soundcloud.com/peteris-sprogis/uz-baltas-pienenu-puukas
Un paldies Pēterim Sproģim par spēcīgajām izjūtām un prasmi savest kopā ar Lielo mīlestību. Es sapratu un šodien kaut kā tajās dzīvojos.

Lai skaista,
Evita