Ar atgriešanos!

Es traucos ar savu veco velosipēdu pa šoseju. Lietus sitas sejā un es jūtos laimīga. Minos no visa spēka, kaut zinu, tas nebūt neiet tik labi kā pirms vairākiem gadiem. Es ik pa laikam izkliedzu dažādus vārdus. Tie apraujas tepat priekšā, lietus tos nodzēš. Laiks ir varens, un tas palīdz mums pieņemt vissvarīgākos lēmumus. Ir vai nav laiks. Nē, cik daudz man ir vēl laiks?
Es spiežu uz bremzēm un mēģinu atcerēties, cik gara bremžu sliede palika kādreiz, kad mani bija deviņi, desmit gadi un bezbailīgi traucos kopā ar puišiem no pagalma līdz vēlai vakara stundai pa savu ciemu, kur jutos kā iezemiete. Un tad es jūtu, ka kaut kas ir nobloķējis mana riteņa spieķus. Nu ja, mans vecais kleperīt, vēl pie sevis nodomāju. Labi, ka ātrums nav bijis tik liels kā man patiesībā pašai tas šķita. Lietus mani nežēlo, redzu savus plikos stilbus, ko apņēmuši mammas iedotie svārki. Lasu no sejas zaļos zāles stiebrus, klusi šņukstot. Man pieder viss - debesis, zeme, lietus, mežs, gaiss, saule un zvaigznes. Šņukstu, cik patiesībā laiks ir skaudrs, patiess un precīzs. Tas palīdz izdarīt izvēles. Pēķšņi noslīgstu ceļos un sāku skaitīt lūgšanu. Nekad iepriekš to nebiju darījusi, ja nu vienīgi, kad reiz lūdzu Dievu, lai Viņš uz mani paskatās. Nezinu, cik ilgi tas bija, nezinu, kā tas patiesībā bija, kā vārdi plūda pār lūpām un cik ļoti biju saspiedusi savas plaukstas. Attapusies slapja un bez spēka, es iestūmu savu zaļo draugu, uzlēcu uz tā un ripoju lejā no kalna. Apgarota.

Kaut kas bija mainījies. Klusēdama minos mājup. Es skaidri zināju atbildes, kuras centos pasargāt no vēja un lietus, kas vēl joprojām mani viegli iepļaukāja. Jutos uzklausīta un saprasta. Klusi ielavījos mājās. Mani gaidīja.

"Ar atgriešanos", es dzirdēju sevi silti sakām.


Evita