Paskaties apkārt!

Kādam zēnam patika bieži rāpties kokā un no turienes vērot garām ejošus cilvēkus un braucošas automašīnas. Visinteresantākais bija tas, ka viņš pats varēja noslēpties koka lapotnē un visus redzēt, bet viņu neviens neredzēja.
Kastaņu laikā viņš mēdza paņemt līdzi kokā riekšavu kastaņu un ar tiem apmētāt garām ejošus cilvēkus, priecājoties par to, kā cilvēki skatījās ap sevi pa labi un pa kreisi, tā arī nesaprazdami, no kurienes te viņu sasniedzis kastanis.
"Palūkojies uz augšu!" kāda balss sacīja.
Zēns palūkojās uz augšu un ieraudzīja pār sevi zilas, zilas debesis.
"Redzi, tu tomēr neesi pakāpies tik augstu, lai neviens tevi vairs neredzētu," balss sacīja.

                                                                                           /J.Rubenis, M.Subačs "Paskaties!"/


Reizēm vajag tikai atvērt grāmatā vienu lapaspusi un saņemt pietiekami lielu devu miera un mazuliet apskaidrību. Nevaram mēs atbildēt uz visiem saviem un citu uzdotajiem jautājumiem. Taču varam mēģināt būt godīgi pret sevi un saprast, kas tieši šobrīd ar mums notiek, un ko tas mūsu putniņš čiepst, ko tad viņš patiesībā grib. Katru dienu mēs sākam ar pilnu jaudu, mums ir savi lielie un mazie plāni. Cenšamies ik pa laikam uzkāpt kādam uz galvas tiešā un pārnestā nozīmē. Cenšamies pierādīt sev un citiem, cik labi gan mēs esam, spējam strādāt virsstundas, esam fleksibli un savus plānus mainām lielāku uzdevumu vārdā, lasām bērnam pasakas, paši/-as vismaz piecas reizes nožāvājoties, vedam bērnus uz pulciņiem, nagi mums manikīrēti un izskatāmies vienmēr lieliski. Gan jau no visa tā kaut kas ir arī par tevi, vai ne?
Man šķiet, tas mūsu organismam ir milzīgs stress un pārslodze. Tikai parasti to noliedzam un izliekamies neredzam un nejūtam. Bet būtībā ir tik svarīgi iedot sev atslodzi no vairākiem pienākumiem un iepirkuma sarakstiem kaut vienu dienu nedēļā. Droši vien, ka katrs ko tādu ik pa laikam arī dara, tomēr visbiežāk, kad jūt fizisku diskomfortu. Zinu cilvēkus, kuri jau ir iemācījušies sev intensīvā darba dienā iedot savam organismam 15 minūšu atpūtu - izslēdzot un atslēdzot uz mirkli ārpasauli, koncentrējoties uz iekšējo.
Vakardien iegāju grāmatu veikalā un iepirku kaudzīti ar grāmatām. Vairākas, protams, savai meitai. Bet šo to arī sev. Ejot ārā no veikala, es pamanīju kādu baltu grāmatiņu un nevarēju neatvērt. Sākuma stāsts, ko rakstīju, ir tas, ko atšķīru pirmo un uzreiz sapratu, ka es šo grāmatu gribu. Šie stāsti man dod sava veida aizvēju un to mieru, kas reizēm mēdz no manis paslēpties. Kā raksta paši autori, tās ir pasakas par Dievu un pasauli lieliem un maziem. Man šķiet, precīzi uzrakstītas un ar dziļu saturu bez liekvārdības. Lūk, šī ir viena no manām vērtībām. Izrādās, nemaz ne spīdīga, ne dārga, ne kā savādāk līdzīga tam, ko parasti domājam par vērtīgu esam.


Paskaties apkārt! Ko Tu redzi? Kāds ir Tavs šodienas stāsts?

Sirsnīgs smaids no manis,
Evita

P.S. Gribēju pateikt jums lielu paldies par to, ka atrodat laiku šiem mazajiem stāstiem, ko uzrakstu. Pateikties ir mana vajadzība.