Neuzkrītoši pamanāmā Viņa.

Viņai nepatika, ja kāds labāk zināja, kā viņai būt. Viņa bija pieradusi pieņemt lēmumus pati. Reizēm Viņa par saviem lēmumiem raudāja bez asarām. Tas nebija tāpēc, ka Viņa negribēja, lai kāds viņu redz raudam. Tas parasti nozīmēja, ka ievainotā sirds asaras  bija sasaldējusi, tās tecēja uz iekšu, kaut kur gar rīkli, caur visām pārējām trubām. Viņas mīļākais mirklis bija klusums. Kaut tas nebūt nebija klusums. Klusumā bija dažādas skaņas, dažas viņa pat īpaši labi juta, piemēram, savus sirdspuktus, kad tie ik pa laikam kļuva sadzirdamāki. Nē, Viņa nebija izredzētā vai kā savādāk īpaša. Viņa bija parasta meitene, tāda pati, kāda ikviena, tāds pats cilvēks kā tu vai es. Viņa dzīvoja internātā. Ziniet, ir tādas skolas, kur ir iespēja arī nakšņot. Viņai internātā riebās, viņa ciest nevarēja nakts auklīti, kas vienmēr izdomāja jaunus un jaunus noteikumus, jo dzīve droši vien viņai bija izdarījusi gaužām pāri. Kad visi bija aizmiguši,Viņa reizēm lūdzās. To viņai neviens nebija mācījis. Kādu vakaru, kad sen jau gaisma bija izslēgta, viņa palīda zem segas, nolieca galvu un sāka kaut ko murmināt. Ilgi murmināja, jautāja, atbildēja, raudāja bez asarām līdz aizmiga. Tas pirmoreiz notika tad, kad viņu naktsauklīte bija apvainojusi zādzībā. Tas bija tik neizsakāmi apkaunojoši, kad tevi izsauc visu priekšā un saka, ka esi zagle. Nekad dzīvē Viņa neko tādu nebūtu darījusi, lai arī Viņa bija piedzimusi pietiekami parastā un nepārtikušā ģimenē (bieži iztika arī bez naudas, jo kaut ko jau skolā paēst varēja) Viņā bija spēcīgi attīstījies godaprāts, izsmalcinātība, laba gaume un empātija. Viņa turējās no visiem mazliet atstatus, bet tajā pat laikā viņus juta. Viņa parasti lūdzās par to, lai cilvēki ir labi, lai kaimiņiene pārstāj pārdot savu miesu par naudu, lai meitene beidz spaidīt katru vakaru savas augošās krūtis, lai nakts auklītei izdotos novājēt un kāds viņu aizvestu uz Munameģi, lai viņas komanda uzvar sacīkstēs, lai mammai nebūtu naktīs jāceļas  un jāiet uz darbu, lai viņa biežāk varētu  būt mājās, sēdēt aizkrāsnē un lasīt grāmatas. Pat tad, ja Viņai draudēja pamatīgs sods, Viņa nekad nepiekāpās un neatzina it kā savu vainu, ja nebija vainīga. Jā, Viņa bija skaista, un vienmēr pamanījās atšķirties no pārējām klašu meitenēm - tad draudzenes mamma uzšuva kaut ko savādāku, tad pašai izdevās kaut ko sakombinēt no esošajiem apģērba gabaliem, bet Viņu varēja pamanīt. Vienmēr, arī tad, kad netaisnīgi saņēma pļauku, jo nepiepildīja kāda sapni, kļūdījās. Viņu nekad nevarēja uzpirkt ar naudu vai kādām citām mantiskām lietām, taču vienmēr nemanāmi palīdzēja tiem, kam grūti. Viņa to mācēja izdarīt tā, lai tas paliktu nepamanīti, lai cilvēks, kuram viņa palīdz, sajustos spēcīgāks.
Viņa to dara vēl aizvien. Viņa tikai pati zina, ko viņas sirds patiesībā saka. Viņas sāpes neredz, šķietami viegli Viņa noglauda katra sastaptā sirdi. Man šķiet, reizēm Viņai bail no pavisam tuvām attiecībām. Tāpēc Viņa iztaisno plecus un brīdī, kad kāds grib pieķerties, atkāpjas. To viņa  reizēm dara pavisam smalki, taču reizēm sit sāpīgi, it kā ar āmuru mērķētu pa naglu. Man šķiet, viņa ir iemācījusies pateikties. Tieši tas dara Viņu pamanāmu un spēcīgu, tieši tas Viņai neļauj būt negodīgai pret sevi un citiem, lai cik neērti tas reizēm būtu. Viņa zina, kā tas ir, kad vistuvākie ir vistālākie. Domājiet, Viņa par to vaimanā? Viņa zina, ka visi, kuri viņai svarīgi, pulcējas Viņas sirdī. Lūk, te nu mēs nonākam pie Viņas sajūtas, ka viņa ir bagāta un laimīga, jo sirdspuksti vienmēr nospēlē kādu melodiju. Tas ir tas īpaši skanošais klusums, pēc kā Viņa visu šo laiku tiecas.

Mums taču  katram ir kāds līdzīgs stāsts kā Viņai, vai ne? Iespējams, tādas Viņas ir katrā no mums. Reizēm mēs Viņu jūtam vairāk, reizēm mazāk. Taču kaut kur pavisam noteikti Viņa mūsos ir un mums ik dienu varētu izstāstīt kādu jaunu stāstu. Tāpēc reizēm mums vajag to mieru un klusumu, lai sadzirdētu, kāda melodija skan un kāda deja jādejo. 

Evita

P.S. Paldies, mammu, par Tavu sirds siltumu, kas man dod spēku un ticību. Tu esi mana Viņa - neuzkrītoši pamanāmā.