Piektdiena? Jā, piektdiena! Būtībā jau tāda pati diena kā visas iepriekšējās, tomēr šī ir piektdiena, tā piektdiena. Diena, kas nereti atšķiras no pārējām. Tiek pamainīts režīms, ieradumi, dotas atlaides sev un varbūt pat citiem, tiek saņemtas balvas un uzslavas, iespējams, darbi sokas ātrāk vai arī kafijas pauzes ir garākas. Bet visdrīzāk tas attiecas tikai uz cilvēkiem, kuriem ir piecu dienu darba nedēļa. Taču tas jau nav pārsvars, vai ne? Cik maz mēs patiesībā zinām par pārsvaru vai mazākumu. Tādu nieku. Tikai to, ko paši piedzīvojam. Kad pabakstām ar degunu kaimiņu logā un mazliet apošņājam situāciju par viņu. Kad sāk smirdēt, taisām durvis ciet un atgriežamies savā ērtajā dīvānā ar pulti rokās. Nu ja, tādi mēs esam. Dažādi. Nesen iedomājos, runājot ar cilvēkiem un tos vērojot, kā tas nākas, ka kāds bērns uzaug bez vecāku aprūpes, lauž sev ceļu uz tajā mirklī abstrakto jēdzienu 'nākotne' un izaug par godīgu un taisnīgu cilvēku, spēj iedziļināties, just līdzi un spēj nolikt gulēt savu kliedzošo Ego. Taču ir tādi, kuri tiek īpaši uzmanīti un aprūpēti, dzīvē piedāvāti labākie gadžeti, labākie speciālisti, ja nu nepieciešams izlabot kādu kļūdu, ēdiens katrai dienas daļai savs utt., bet nereti šis cilvēks, izaugot liels un varens, nepamanīs, ka piemājas ceļu no sniega attīra veca kundzīte un varbūt pat viņa māmuliņa. Jā, jā, nedaudz varbūt pārspīlēju, bet varbūt tomēr par maz.
Kad pati vēl biju centīga studente un piedalījos dažādās darba grupās, pasniedzēji bieži jautāja mums - kas tad nu labs ar jums ir noticis? Man šis jautājums tajā laikā ne pārāk iepriecināja, jo man šķita, ko nu tagad pielūgsim to mistisko labo un ko nu tagad dejosim tam labajam slavas dziesmu. Varbūt nekas man labs nemaz nav noticis, visi ir prasti ļautiņi, neko nesaprot par dzīves patiesajām vērtībām, nelieši, laiks ir auksts un drēgns, mīlestības nav, naudas nav... un tad es, iespējams, domāju: "Nu tā, ar kādu teikumu, lai 'atšuju' pasniedzēju." Droši vien es vēl pie sevis norūcu - rrrrr. Pagāja laiks, un es pati šo jautājumu tagad uzdodu bērniem. Un redzu, ka viņiem arī šķiet, ka kaut kas labs var būt tikai kaut kas ievērojams, pamatīgs - nopirku planšetnieku, biju Alpos, pārvācos uz jauno māju. Tomēr labais ir visapkārt, tikai, vai ļaujam to sev just un saredzēt - suns skatās un smaida, jo gaida, kad vedīsi viņu ārā (manējais tagad tā dara), no rīta visi kopā pabijāt vismaz 40 minūtes (šodien piektdiena un tā arī darījām), ārā vēl nav piesalis (jo man nav ziemas zābaku), vakar nejauši sadzirdēju dziedam jaunus un talantīgus puišus un mani tik ļoti saista cilvēki, kuri piepilda savus sapņus un attīsta savas dotības, nesen kāda bērna mamma, ar kuru iepriekš runāju, pieņēma svarīgu lēmumu - aiziet no sava vardarbīgā vīra, kāds pie durvīm kaimiņienei bija nolicis paciņu, bērni gatavojas Ziemassvētku koncertam...
Pēdējās dienās es sev katru vakaru domās pajautāju (tāda jocīga es, vai ne?:) - ko labu esmu izdarījusi? Es mazliet baidos no tās iekšējās sajūtas, ka daudz runāju, bet maz daru. Visam vajag laiku, un es redzu, cik ļoti mainās cilvēku reakcija, ja sākumā viņu vienkārši uzklausi un pēcāk pasaki, cik daudz labu lietu viņš ir izdarījis. Varbūt tomēr tās sarunas nemaz ar' nav sliktas. Un nevajag mesties uzreiz tiesāt, bet pašiem cītīgi katru dienu darīt labu. Vai tā neveidosies mazliet labāka mazā un lielā pasaule mūsos un ap mums, kuru paši arī ar saviem darbiem un domām veidojam?!
Parunā ar mani, sevi, viņu...tā, lai silti, silti kļūst.
Ko Tu vēlies, lai Tev pajautāju?
Ak, jā, kas labs ar Tevi šodien ir jau noticis?
Evita
Bilde te.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru