Kailums.

Kailums visapkārt, kāds retais zars sevi vēl piesedz ar nobrūnējušu lapu. 'Palaimējās', noteikti nodomā pārējie. It viss ir redzams - mazā aizpērnā gada skramba, ar atslēgu iegrebtais i love you  vai Tu + Es, puiku nolauztais zars jau sadziedēts, vairs nesāp, tikai vārgi karājas savā nedzīvajā mizā. Varu nojaust, kā tas ir - aci pret aci sastapties ar savu kailumu, līdzīgi kā reizēm mēs pārsteigumā sastopamies ar savu ļaunumu vai ārkārtējām dusmām, vai pēkšņām, nekontrolējamām alkām pēc kāda. Sākumā Tev ir neērti vai pat kauns par to, kāds esi, varbūt neērti no tā, ka Tevi redz kāds cits tādu, kāds Tu esi, jo iepriekš veiksmīgi atradi īsto kleitu, kas izcēla izceļamo un noslēpa, Tavuprāt, slēpjamo. Stāvot pie spoguļa, iekrāsoji acis, izcēli vaigu kaulus un soli pa solim savu kailumu paslēpi, lai, izejot pa durvīm, daļu sevis būtu izmainījusi citu acīm. Iepriekš ļoti labi prati, satiekot kādu, kas izraisa spēcīgas emocijas, izlikties, slēpties aiz sava stāsta, maldināt gan sevi, gan otru. Bet te vienā dienā kaut kas ir izmainījies. Varbūt dēļ rudens, varbūt dēļ kailajiem kokiem, kas tik varonīgi pieņem un iztur degošos skatienus, cieš aukstumu un pieņem pārmaiņas.  Nu tu stāvi pie spoguļa un redzi visu, kas Tu esi un kas izliecies esam. Kailums reizēm kož, reizēm kaut ko prasa, reizēm klusē un nereaģē. Sajūti sevī bezgala lielas ilgas un jūti, ka tavs kailums runā ar tevi, tas prasa glāstus. Cik viss patiesībā vienkārši, vai ne? Tomēr tik vienkārši tas vis' nav, kamēr tiekam ārā no visām uzvilktajām kleitām, kamēr pieņemam savas rētas, pat spējam tās iemīlēt un atvainojam kļūdas, kamēr uzdrīkstamies saņemt un nebaidoties dot, kamēr...

Vakardien ejot un izbaudot to, kā pilsētu arvien vairāk pārņem ikdienas duna, domāju, cik rudens ir dažāds, patiesībā tik ļoti līdzīgs mums. Drīz tas savu kailumu paslēps aiz sniega kārtas, uzvilks balto kažociņu, dūraiņus un sildīsies savā jaunajā tērpā. Par kailumu viņš vairs nedomās, jo būs tik daudz par sevi sapratis, apradis un par kaunu vairs nedomās. Taču katru gadu tas atkārtosies, jo būs jauni mīlētāji, kas zem koka atzīsies mīlestībā, skūpstīsies un solīsies vienmēr būt kopā, būs kāds vientuļnieks, kas izkratīs savu sirdi pirmo un varbūt arī pēdējoreiz, būs kāds, kurš gulēs koka paēnī un skatīsies kā vējš mākoņus stumda. Koks to pieņems un atnācēju nemācīs.

Nu tad, ko lai saku jums - izģērbieties, tieciet vaļā no tām skrandām, statusiem, mākslīgajiem smaidiem un aplūkojot sevi spogulī! Ko redzi, kādas acis uz Tevi skatās, un ko tās Tev saka? Kas ir visbailīgākais, ko redzi? Nu tad ķeries tam 'briesmonim' klāt!
 Un, jā, kā ir ar tām roku rakstītām vēstulēm? Tik sen nav rakstītas. Gan roka pati uzrakstīs vārdus, ko sirds saka. Gribētos būt romantiskai un domāt - varbūt vientuļnieks, kurš ik gadu savā dzimšanas dienā iet parunāt ar piemājas ozolu, to atradīs un tā pamainīs viņa dzīves notikumus. Bet viss taču ir iespējams. Es tā gribu domāt.

Nobeigumā man šķiet svarīgi pateikt, ka visvairāk par jums pastāsta tieši padarītie darbi, ne skaisti izteiktie vārdi. Runāt un teorijas klāstīt mēs nudien esam skolā iemācījušies. Šī ir precīzākā un visilgāk gaidītā atziņa, ko nu beidzot esmu gatava sadzirdēt kaut kā savādāk, varbūt tev arī tā noder.


(..)joprojām ļoti, ļoti,

Evita