Šorīt, izejot ikrīta pastaigā, vējš manā sejā iepūta rudens smaržu. Es nudien nepārspīlēju, jo reizēm jau man patīk nedaudz pārspīlēt, taču šis rīts nudien mani sagaidīja ar īstā rudens smaržu. Vismaz man tā asociējas rudens - nokritušas lapas, sētnieka slotas švīksti, vēsa vēja plūsma sabužina izpūrušos matus, puskailie koki, suņu rejas. Es īsti neatceros, kā es rudeni izdzīvoju bērnībā. Neatceros, vai man tas šķita kolosāls, auksts vai vējains. Neatceros, ka bērnībā gadalaikam būtu piešķīrusi kādu nozīmi. Laikam tas ir vecumposms, kad visvieglāk ir pieņemt to, kas ar tevi notiek tieši tagad un šajā mirklī, kas notiek visapkārt, to visu tu vienkārši pieņem kā pašsaprotamu. Netirgojies, nekārdini sevi, nemāni sevi, bet uzvelc visbriesmīgāko un siltāko džemperi, noslauki gar piedurkni tekošo degunu un laid pakaļ savam baram, jo tas ir svarīgi - būt ar savējiem. Mani tā laika savējie ir pieauguši un katram sava dzīve, taču tās atmiņas ir absolūti idealizētas un siltas. Tā tam, man šķiet, arī jābūt, tās ir sajūtas, kurās vari atgriezties, kad pēkšņi ieraugi, ka tavs bērns dara ko līdzīgu un tik ļoti tieši tev pašam saprotamu.
Lūk, vakardien vakarā, kad mazliet varēju manīt piezogamies skumjas, es pēkšņi sāku ar acīm meklēt to skaisto tepat blakus. Atvēru acis plašāk un skatījos, it kā to visu redzētu pirmo reizi. Vispirms ieraudzīju debesis tik neparastās krāsās, tad redzēju lielu skaistu laukumu, kur varētu rīkot saviesīgus pasākumus, uzbūru savā iztēlē, kā tas varētu izskatīties, ieraudzīju skaistu laternu, kas apspīdēja zeltaino kļavu, saskatīju kafejnīcas gaišos logus un redzēju rosību tajā, auto brauca un varēju tikai prātot, kur nu katrs un no kurienes dodas, kādā noskaņojumā un ko darījis pirms tam. Apzināti savu ceļa gabalu mēroju ar kājām, uzvilku galvā kapuci, iespējams, tā mazliet maskējoties un arī nedaudz sasildoties un gāju ar vaļā acīm. Skatījos uz savu meitu, viņa ēda saldējumu, jo viņai, protams, nesala un ļepatoja man dažus soļus pa priekšu. Pēkšņi sapratu, ka viņa spēlē spēli - kur tas onkulis iet? Ak, es tādas spēles arī esmu tak spēlējusi. Esam vesela grupa pa kluso izsekojuši kādu cilvēku. Tas nāk no iekšējām sajūtām, tas ir resurss, ko pieslēdzam, lai mēs pamanītu vairāk, lai fantāzijas un iztēles pavadā, mēs pēkšņi varētu izkāpt no ierastajām kurpēm, lomām, pienākumiem. Protams, tikpat svarīgi ir spēt atkal tās kurpes atrast un turpināt ceļu kā ierasts.
Tāds tas rudens un šodienas sajūtas par to. Iespējams, šis ir labākais laiks, kad atkal no jauna iepazīt sevi, jo paredzu, ka arvien biežāk mēs kaut ko negribēsim (laicīgi pamosties, aiziet uz sporta nodarbībām, iziet pastaigā utt.) un tad parasti var ieraudzīt dažāda lieluma un spožuma pērles. Lai jums izdodas tās atrast!
Iebridu zeltā. Forši!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru