Pāriet uz galveno saturu

Braukt vai palikt. Rudens.

Esi sveiks!

Kaut kā tā mēs skolā sasveicinājāmies ar fiziskās stundas skolotāju. Stundas man parasti patika, jo padevās. Man šķiet, ka viss man sanāca - gan pa virvi kāpt, gan bumbiņu mest, gan skriet dažāda attāluma distances. Ne velti es pieminu fizisko kultūru. Šodien, ejot pa līdzenajām lielpilsētas ielām, patiesībā es biju iemaldījusies kaut kādā pagalmā, pamežģīju potīti. Šodien laikam es nevarētu teikt, ka varu uzrāpties pa virvi un sprintiņā tevi apdzīt, jo nevaru.
Pinterest.com


Taču šodien es pavisam noteikti sajutu gaisā to, ko sauc par aukstu rudens gaisu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka vasara tik drīz neatgriezīsies. Jocīgs tas cilvēks, viņš cer uz kaut ko neiespējamu pat tad, kad skaidri zina, ka tas nenotiks. Es nezinu, vai es ceru uz vasaru, bet laikam tas drīzāk ir protests pret to, kas notiek, ko tu patiesībā nevari izmainīt. Un tādā veidā es varbūt vēl labāk izprotu, kāpēc reizēm protestē bērni - neēdot, krītot zemē, kliedzot, dusmojoties, jo viņi zina, ka maz var ietekmēt.
Rudens ir laiks, kad es visbiežāk iedomājos, kā tas būtu, ja mēs uz laiku aizceļotu. Es pieņemu, ka tas ir gandrīz tas pats, kas - gribu pie mammas vai gribu zem segas, vai - lieciet mani mierā. Interesantākais ir tas, ka mani neviens neatbalsta. Protams, kādam taču jābūt vainīgam, ka es atlieku savu sapni - ceļot, piedzīvot, sauļoties. Bet, ja nopietni, tad vislielākais protestants ir mana meita. Interesanti, ka tieši viņa. Protams, ka negribas zaudēt draugus. Tad - skola, mūzikas skola, kas ar treniņiem. Es saku - gan atradīsim, mācīsies mājmācībā, tālmācībā. Ieguvumi būs daudz vairāk. 'Nē, nē', viņa nosaka un aiziet. Patiesībā, cik ļoti pieķeramies lietām, vietām, nodarbēm, rutīnai... Cik grūti ir būt nepiesaistītam! Kas rada šo sajūtu, kas velk pie zemes? Droši vien katram to kreļļu virteni veido dažādas un līdzīgas bumbiņas. Un patiesībā, ne jau spēks ir aizbraukt, bet būtiskais, manuprāt, ir spēja mainīties, pielāgoties, izkāpt no sev tik ļoti ierastā, ērtā.
Ir jau laba tā fundamentālā sajūta, ka savējie ir tepat, tepat - piezvani sestdienas rītā draugiem un piesakies uz rīta kafiju. Izej ārā un jau zini, kuru no trim ierastajiem maršrutiem veiksi. Zini, ka viss ir iespējams arī tepat. Vajag tik rakt. Un arī nekur nebraucot, varam dot iespēju sev izkāpt no komforta, piemēram, sākot mācīties darīt ko jaunu. Tā ir mana šī rudens apņemšanās. Mācīties darīt kaut ko praktisku. Taču ceļošana - tas ļauj izjust pasaules elpu, tā ir iedvesma, pakāpiens.

Nu tad - sildām viens otru ar burvīgiem satikšanās mirkļiem, gardiem ēdieniem, laba rīta vēlējumiem un skaistām grāmatām!


Evita

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Bāc un cieņa. Cieņa un bāc.

Labrīt,

skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.

Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos,  bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļauji…