Braukt vai palikt. Rudens.

Esi sveiks!

Kaut kā tā mēs skolā sasveicinājāmies ar fiziskās stundas skolotāju. Stundas man parasti patika, jo padevās. Man šķiet, ka viss man sanāca - gan pa virvi kāpt, gan bumbiņu mest, gan skriet dažāda attāluma distances. Ne velti es pieminu fizisko kultūru. Šodien, ejot pa līdzenajām lielpilsētas ielām, patiesībā es biju iemaldījusies kaut kādā pagalmā, pamežģīju potīti. Šodien laikam es nevarētu teikt, ka varu uzrāpties pa virvi un sprintiņā tevi apdzīt, jo nevaru.
Pinterest.com


Taču šodien es pavisam noteikti sajutu gaisā to, ko sauc par aukstu rudens gaisu. Un ir pilnīgi skaidrs, ka vasara tik drīz neatgriezīsies. Jocīgs tas cilvēks, viņš cer uz kaut ko neiespējamu pat tad, kad skaidri zina, ka tas nenotiks. Es nezinu, vai es ceru uz vasaru, bet laikam tas drīzāk ir protests pret to, kas notiek, ko tu patiesībā nevari izmainīt. Un tādā veidā es varbūt vēl labāk izprotu, kāpēc reizēm protestē bērni - neēdot, krītot zemē, kliedzot, dusmojoties, jo viņi zina, ka maz var ietekmēt.
Rudens ir laiks, kad es visbiežāk iedomājos, kā tas būtu, ja mēs uz laiku aizceļotu. Es pieņemu, ka tas ir gandrīz tas pats, kas - gribu pie mammas vai gribu zem segas, vai - lieciet mani mierā. Interesantākais ir tas, ka mani neviens neatbalsta. Protams, kādam taču jābūt vainīgam, ka es atlieku savu sapni - ceļot, piedzīvot, sauļoties. Bet, ja nopietni, tad vislielākais protestants ir mana meita. Interesanti, ka tieši viņa. Protams, ka negribas zaudēt draugus. Tad - skola, mūzikas skola, kas ar treniņiem. Es saku - gan atradīsim, mācīsies mājmācībā, tālmācībā. Ieguvumi būs daudz vairāk. 'Nē, nē', viņa nosaka un aiziet. Patiesībā, cik ļoti pieķeramies lietām, vietām, nodarbēm, rutīnai... Cik grūti ir būt nepiesaistītam! Kas rada šo sajūtu, kas velk pie zemes? Droši vien katram to kreļļu virteni veido dažādas un līdzīgas bumbiņas. Un patiesībā, ne jau spēks ir aizbraukt, bet būtiskais, manuprāt, ir spēja mainīties, pielāgoties, izkāpt no sev tik ļoti ierastā, ērtā.
Ir jau laba tā fundamentālā sajūta, ka savējie ir tepat, tepat - piezvani sestdienas rītā draugiem un piesakies uz rīta kafiju. Izej ārā un jau zini, kuru no trim ierastajiem maršrutiem veiksi. Zini, ka viss ir iespējams arī tepat. Vajag tik rakt. Un arī nekur nebraucot, varam dot iespēju sev izkāpt no komforta, piemēram, sākot mācīties darīt ko jaunu. Tā ir mana šī rudens apņemšanās. Mācīties darīt kaut ko praktisku. Taču ceļošana - tas ļauj izjust pasaules elpu, tā ir iedvesma, pakāpiens.

Nu tad - sildām viens otru ar burvīgiem satikšanās mirkļiem, gardiem ēdieniem, laba rīta vēlējumiem un skaistām grāmatām!


Evita

Komentāri

Populāras ziņas