Pāriet uz galveno saturu

Braukt ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu.

Labrīt!

Kamēr viens mazs čuč, viens liels velta laiku sev. Kā nu kuro reizi - tīra māju, raksta rakstus, lasa grāmatu, paijā suni, uzliek anti-stress sejas masku, sildās siltā dušā vai arī čuč blakus.

Skatos, tik sen neesmu rakstījusi. Kaut, jāatzīstas, ka novembrī esmu iesākusi rakstu, taču to neesmu pabeigusi. Taču ik pa laikam man ir nepieciešamība rakstīt un to jau esmu teikusi vairākkārt.
Decembris šogad ir pienācis ātri. Paldies novembrim par tām dažām sniegotajām dienām, kas padarīja to izturamāku, priekpilnāku un smaidpilnāku.
Decembris parasti formāli uzliek kaut kādus pienākumus - iepriecināt citus ar dāvanām, likt lietā enerģiju un izdomu, piemēram, kā rūķi iekļūst kurpju kastē vai zeķē, vecāki kļūst par rokdarbniekiem, šujot lellēm jakas un lāčiem ausis. Atzīšos, es reizēm no tā visa gribu izkāpt. Ja gribu, nereti to arī izdaru. Jautājums - kur un kā svinēsiet jauno gadu - man reizēm šķiet tik nebūtisks. Arī šogad. Mana sajūta, ka vajag piedzīvot foršu dienu. Tieši tik priecīgi un sajūtīgi, kā mēs to varam, jo reizēm jau nemaz nevaram. Veltot kādu mirkli sev, apkārtējiem, dabai, klusumam. Manis rakstītais teikums par decembra ātro pienākšanu vien liecina, ka laiks griežas pa savam un mums tad ir jātrenē tā līdzsvara prasme - neiekrist grūtsirdībā pārāk ilgi vai eiforijā, bēdās, priekā, aizvainojumā, nulles punktā.
Un, lūk, nulles punkts ir sajūta, kas šobrīd manī gurkst. Tieši šobrīd man šķiet, ka mans prāts ir apklusis, kaut kas būs, kaut kas mainīsies, kaut kas taps, bet man nav ne jausmas, kas un kā. Man arvien muļķīgākas šķiet sistēmu pieņemtās varas un sodi, 'norakstītie' cilvēki vai uz pjedestāla paceltie. Arvien vairāk pievelk cilvēki, kuri ir drosmīgi ierastajam pateikt nē.
Man ir bijis prieks satikt burvīgus cilvēkus, kuri pratuši būt līdzās gana klusu, bet tajā pat laikā devuši iespēju ieraudzīt skaisto vai uz to tiekties. Šādi cilvēki prot pavilkt kādu gabaliņu līdzi. Tālāk jau pašam jāuzņem agriezieni. Un tad tikai - uz priekšu.
Man pēdējā laikā ir bijusi neapšaubāmi sajūta, ka es daudz no sevis dodu, un mans resursu spainītis paliek arvien tukšāks. Patīk vērot, kā tu - cilvēks parastais - meklē mazās iespējas, kā to piepildīt.
Man emocionāli interesants mirklis bija rakstīt pastkartes cilvēkiem, kuri atsaucās manam impulsīvajam aicinājumam tās saņemt. Reizēm roka pati rakstīja vārdus, reizēm šķita, ka tai vajadzīga īpaša iedvesma. Un tad man bija jāpieslēdzas kaut kādam pasaules lielajam mīlestības kanālam. Ir, ir tāds, ja tu šaubies!
 Un tad ir nudien viegli, jo tu mīli cilvēkus, tu neatdali, neiedali, bet raksti no sirds. Es to iesaku, un, ja vajag iemeslu, atrodiet to.

Ko darīt šodien, rītdien, parītdien, svētkos un ikdienā, ko darīt tagad un tūlīt. Ko Jūs esat iecerējuši/darāt?
Es:
- ceļu sniegavīru, braucu ar ragaviņām pa piparkūku kalniņu;
- es saku labo uzreiz;
- veidoju eglītei rotājumus;
- ar bērniem dodos uz mežu izgreznot ar burkāniem egli un ievelku caur nāsīm skuju smaržu;
- pakalpoju savam mazākajam, mēģinu viņu sasmīdināt, guļu uz grīdas, aplaudēju par viņa jaunajiem sasniegumiem;
- lasu, jūtu, prātoju, esmu;
- pinu bizi, samīļoju;
- nopērku beidzot vienu riktīgi smuku lūpu krāsu un iedodu vīram riktīgi smuku buču;
- braucu ciemos,
- ietinos lindrakos, satuntulējos un eju pastaigā, esmu atklājusi, ka tas ir veids, kā vistiešāk varu būt ar sevi, kā atjaunojos;
- dungoju pie sevi kādu dziesmu, smejos skaļi, atceroties kādu sev jancīgu mirkli;
- uzsmaidu pretimnācējām (jūs tā mēdzat darīt?), darīt labu - citiem un sev;
- es aiznesu saldumu kasti visīgnākajai tantītei pasaulē;
- daru to, kas man patīk...
Pinterest.com

Cilvēki mēdzot plānus veidot uzreiz ideālus, neņemot vērā savu slinkumu un citus bremzējošos faktorus. Es zinu, ka tāpat sarakstā būtu jāliek, ka dusmošos, reizēm cietīšu no 'es gribu un ko es varu' starpības.
Taču pamēģiniet rakstīt sarakstu tagadnē, nevis darīšu, bet daru.

Pavisam noteikti es katru dienu turpināšu klausīties, kā es elpoju. Tas man kļuvis kā labs ieradums.Nav noslēpums, ka straujais ritms un pieaugošās prasības mums pašiem pret sevi, liek mums sekli un ātri elpot, tādējādi radot apmaldīšanās sajūtu un uztraukumu par neatbilstību kaut kam. Lai arī tas izklausās 'viņa gan ir mazliet dīvaina', tieši tas man ļauj saglabāt ticību sev, augstākajam, lielākajam, draugu esamības sajūtai, došanas-saņemšanas enerģijas apmaiņai...

Mīļie draugi, TU vari darīt pavisam konkrētu lietu. Šobrīd Tev ir iespēja ziedot, pasūtot dziesmu dodpieci.lv akcijā #dzīvošodien #dodpieci Kādam Tu ļoti tā vari palīdzēt.

Lai veiksmīga diena! Kāds vairs sen nečuč, bet ložņā pa grīdu.

Buča uz vaiga,

Evita

p.s. Paldies jums par mirkļiem kopā. un paldies, ka atrodat laiku izlasīt.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Mammu un meitu lietas

Kādu vakaru, liekot gulēt mazāko, es sajutu, cik ļoti viens paliek mans vecākais bērns. Paliek aiz durvīm ar Tv, dienā piedzīvoto un vēl gana sarežģīto vecumposmu, kad viss nepatīk un krīt uz nerviem, mamma nesaprot līdz galam. Tas ir tik neparasti, vai ne? Vairākus gadus tev ir bijuši vecāki uz visiem 100, bet tad vienā dienā ienāk mazs, jauks brālis, kuru tu it kā arī vēlies, jo tas liek sajust, ka tev ir vēl kāds īpašs cilvēks uz šīs zemes, un ikdiena mainās.
Jā, varētu teikt - tev taču tik daudz jau bijusi uzmanība, ko tad vēl vēlies! Muļķīgi jau izklausās, pasakot vien. To jau zinām, ka uzmanība, glāsts, saruna, acu skatiens, palīdzība ir vajadzīga jebkurā vecumā.
Tāpēc es šodien aktualizēju tēmu, ko kopā var darīt ar savu meitu, kas teju, teju jau ir pusaudzis (pazīmes liecina, ka jau agrīns pusaudzis noteikti ir - 10gadi).

Vispirms varētu izveidot kopīgu kolāžu ar saviem mērķiem, ko kopā gribat izdarīt. Tas jau varētu parādīt gan bērna gaidas, gan mammas gaidas, gan reālo sit…

nav ko vilkt mugurā. tiešām?

Labdien un esiet sveicināti!

'Mammu, man nav ko vilkt mugurā', teica mana meita noteiktā balsī ar asarām acīs.

Tātad uz šo teikumu var paraudzīties dažādi - izaugusi no apģērba, kas pirms laika derēja vai arī - gribas kaut ko citu - morāli novecojušas tās lupatiņas. Vēlas laiku ar mammu. Uzmanības pievēršana.


Šādus teikumus es reizēm mēdzu pateikt pati. Jāatzīst, mana garderobe ietilpst mums visiem domātajā skapī. Un reizēm man šķiet, ka vajag vairāk svārku, vairāk kleitu (ļoti daudz, ko nevelku jau man ir), un tomēr visvairāk man vajag kaut ko, nezinu ko.
Tad nu vienā pārbraucienā ar auto, es dzirdēju kolosālu raidījumu par to, ko mēs patērējam, kā dzīvojam, ko mums patiesībā vajag un ko izliekamies, ka vajag (mana interpretācija). Un tad es apjautu, cik labi, ka mums ir cilvēki, kuri domā plašāk, daudz plašāk un spēj kritiski izvērtēt prioritātes. Domāju pirms gadiem desmit vides saudzētājus uzskatīja par gana lieliem dīvaiņiem, kuri grib izglābt pasauli (muļķi tādi, ne?). Ta…

Bāc un cieņa. Cieņa un bāc.

Labrīt,

skatoties pa logu, redzu, ka zeme sasalusi. Taču rīta ziņās Kristaps ziņoja, ka tuvākajās dienās būs silts gaiss. Vakardien, ejot uz vingrošanu ar savu mazo puiku, es iedomājos, cik tas būs kolosāli - pavasarī izmantot dienu pastaigām, saulīte sildīs, putniņi čivinās un tu pati trallināsi.
Šķiet, ka tas jau mums ierasts - mazliet domās skriet tagadnei pa priekšu. Iet pa ceļu, kas ved uz tiltu, bet jau domās būs pār to un vēl tālāk.

Janvāris man ir tāds klusais mēnesis. Nē, ne tā, ka es nerunāju, vai nevienā neklausos,  bet es daru minimumu. Kas ir minimums? Droši vien tā arī varētu būt kaut kāda spēju līmeņa norma šajā noteiktajā situācijā un apstākļos. Es esmu ar mazu bērnu mājās. To arī daru. Viendien es sāku domāt, kāpēc tas šķiet maz? Godīgi, vai jums tā nešķiet? Noteikti tā šķiet visām tām mammām, kuras ir uzsākušas, paralēli bērna auklēšanai, tamborēt, šūt, apgleznot, vienvārdsakot - izpausties.
No vienas puses ir skaidrs, ka jāmeklē nodarbe, kur tu aizmirsties, ļauji…